Pēdējo gadu laikā Latvijas izglītībā ir paveiktas daudzas būtiskas lietas – esam uzsākuši jaunā mācību satura īstenošanu un spēruši pirmos soļus augstākās izglītības reformā, kas viennozīmīgi nesīs rezultātus nākotnē. Laika posms, kas bija nepieciešams šo pārmaiņu uzsākšanā, skaidri apliecina, ka jau šodien ir jārunā arī par izglītību 2050. un pat 2070. gadā. Jaunā pasaules kārtība pie mums ir atnākusi pēkšņi, bet mums ir visas iespējas, lai spētu to ne tikai izprast, bet arī būt tajā veiksmīgiem un konkurētspējīgiem.
Šobrīd svarīgākā ir domāšanas veida maiņa visos līmeņos – tajā, kā izglītības procesu uztver skolēni un studenti, skolotāji, skolu un augstskolu vadītāji, vecāki un citi iesaistītie. Nākotnes izglītības kontekstā būtiska ir arī izglītības un industrijas mijiedarbība - mēs vairs nevaram domāt par uzņēmumu kā pasūtītāju un valsti kā izpildītāju. Uzņēmēji aktīvi ienāk izglītības vidē, lai skolas spētu sniegt bērniem tādas prasmes un kompetences, kas ir saistītas ar reālo darba vidi. Ja līdz šim darba vidē balstītas mācības bija vairāk raksturīgas profesionālajām mācību programmām, tad šobrīd tās ienāk arī augstskolu izglītībā, un labās prakses piemērus nepieciešams izvērst valsts mērogā.
Uzņēmumi veido arī savu iekšējo mācīšanās kultūru, piemēram, aicinot darbiniekus noteiktas dienas veltīt mācībām darba laikā, nevis mācīties vakaros vai brīvdienās. Arī šeit varētu talkā nākt valsts, paredzot nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas investē izglītībā. Tāpat pārmaiņas ienāk izglītības iestāžu vidē – tikko notikusi augstskolu pārvaldības reforma, savukārt profesionālajā izglītībā šobrīd nodrošināta iespēja iziet atsevišķus mācību moduļus pēc darbinieku nepieciešamības.
Lai jaunajā pasaules kārtībā spētu saglabāt konkurētspēju, mums jāsaprot, ko varam darīt jau šobrīd un kādas pozitīvas attīstības lietas jau notiek un ir vērts turpināt? Ņemot vērā sabiedrības un darba tirgus attīstības tendences un to, ka nākotnē saskarsimies ar profesijām, par kurām šodien vēl nenojaušam, izglītības procesam jābūt veidotam tā, lai cilvēks būtu pēc iespējas labāk sagatavots ikvienā dzīves posmā. Tas nozīmē elastīgākas mācību formas un iespēju pilnvērtīgi apgūt pamatzināšanas un pamatkompetences, lai dzīves laikā varētu mainīt profesiju vai nodarbošanos, ja tas nepieciešams.
Pasaule mainās milzīgā ātrumā – tas, kas vakar bijis aktuāls, šodien jau var būt “vecas ziņas”, un lietas, kas šodien mūs pārsteidz, ir rītdienas normālā realitāte. Tas nozīmē, ka ir teju neiespējami iemācīties noteiktas lietas vai prasmes un būt drošam, ka tās noderēs visas dzīves laikā. Tā vietā – var iemācīties mācīties un pilnveidot prasmes, lai ikvienā situācijā spētu pielāgoties un saglabāt konkurētspēju. Daudziem nav svešs termins “elastīgā mācīšanās” jeb “agile learning”, kas nozīmē ne tikai tehnoloģiju integrēšanu un investīcijas tajā, bet arī domāšanas un rīcības maiņu tajā, kā mēs sazināmies un mācāmies, kādi ir ikdienas paradumi u.tml. Ir jāapgūst spēja pielāgoties un būt soli priekšā pārmaiņām.
Forumā “Izglītība nākotnei: no vīzijas un pārmaiņām” meklēsim atbildes tieši uz šiem jautājumiem un to, kādas globālās, tehnoloģiskās un sociālās pārmaiņas jāņem vērā, veidojot nākotnes izglītības vīziju? Kādi mēs vēlamies būt nākotnē? Kādas mēs vēlamies redzēt nākamās paaudzes? Kāda izglītība – zināšanas un prasmes – būs nepieciešamas? Kādas būs augstskolas, kādus studentu tās vēlēsies redzēt un kādus mācībspēkus vēlēsies studenti? Laikā, kad negatīvajām ziņām ir tendence dominēt, tajā skaitā ziņām par izglītību, mums patiesībā ir visas iespējas pierādīt pretējo.
Latvijas izglītībai ir nepieciešama iedvesma un drosme! Daudzos aspektos mūsu izglītība ir spēcīga un konkurētspējīga, taču pagaidām vēl neesam iemācījušies izcelt pozitīvo un lepoties ar sevi. Ļaujoties vīzijai par nākotni, mums jāatceras arī par jau paveikto, atmetot kautrīgumu. Mēs drīkstam runāt par labām lietām un saviem sasniegumiem! Mēs drīkstam sapņot un radīt savus labos piemērus, kam sekos citi, ne tikai sekot citu piemēram!
Izglītības un zinātnes ministre, pedagoģe Anita Muižniece