Pavisam nesen, 2025.gada augustā, Eiropas Komisija publicēja interesantu pētījumu/ziņojumu par investīcijām izglītībā. Šoreiz nerunāsim par kopējām katras valsts investīcijām izglītībā nacionālajā līmenī, bet gan par izglītības ekonomisko atdevi un sasaisti ar darba tirgu.
Lielā Getsbija līkne ilustrē saistību starp ekonomisko nevienlīdzību un paaudžu mobilitāti. Nosaukta par godu slavenajam Skota Ficdžeralda romānam, kurā tiek pētītas bagātības atšķirības, līkne liecina, ka koncentrēta bagātība ierobežo augšupējas sociālās mobilitātes iespējas.1 Pētījumos ir pierādīts, ka lielāka ienākumu nevienlīdzība korelē ar augstāku izglītības nevienlīdzību un ierobežotu sociālo mobilitāti. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka valstīs, kurās ir liela ienākumu nevienlīdzība ir ierobežota piekļuve izglītībai. Savukārt tie, kuru rocība atļauj, algo privātskolotājus, lai uzlabotu zināšanas un sekmes mācību procesā.
Taču, lai kādas būtu sakarības, demogrāfiskās tendences ietekmē visus un mazāk būs to, kurus nākotnē izglītot. Saskaņā ar bāzes scenāriju iedzīvotāju skaits vecumā no 3 līdz 18 gadiem ES 27 valstīs līdz 2030. gadam samazināsies par 3,5 % salīdzinājumā ar 2022. gadu. Absolūtos skaitļos tas nozīmētu aptuveni par 2,5 miljoniem mazāk cilvēku. Nacionālajā līmenī demogrāfiskā lejupslīde būtu novērojama 19 dalībvalstīs; vissmagāk skartās valstis būtu Itālija (-13 %), Grieķija (-12 %) un Spānija (-11 %). Turpretī iedzīvotāju skaits vecumā no 3 līdz 18 gadiem palielinātos par vairāk nekā 5 % Maltā (13 %), Luksemburgā (12 %), Vācijā (9 %) un Kiprā (6 %)2. Tas nozīmē arī mazāk pieaugušo attālākā nākotnē, kuri iesaistītos pieaugušo izglītībā. Eiropas Komisija kā vienu no risinājumiem saredz migrāciju, proti, lielāku imigrantu piesaisti Eiropas darba tirgum. Latvija ir starp tām valstīm, kurās demogrāfijas līkne virzās uz leju visstraujāk. Tātad, Latvijā 2030. gadā salīdzinājumā ar 2022. gadu bērnu un jauniešu skaits vecuma grupā 3-18 gadi samazināsies par nepilniem 8%. Ziņojumā ir izteikts pieņēmums, ka saistībā ar sabiedrības novecošanos pieaugošie izdevumi veselības aprūpei un pensijām var likt ierobežot izdevumus izglītībai. Tas attiecas ne tikai uz izglītības personāla darba samaksu, runa ir par ieguldījumiem infrastruktūrā, mācību līdzekļos un vispārējā izglītības kvalitātē. Tas savukārt var ietekmēt darbaspēka piedāvājumu un attiecīgi kavēt ekonomisko izaugsmi.
Ziņojumā ir uzsvērts, ka kvalitatīva izglītība ir viens no galvenajiem faktoriem, lai mazinātu demogrāfisko izaicinājumu ekonomisko un sociālo ietekmi. Viens no risinājumiem, kā to saredz Eiropas Komisija, būtu aktīvāka jauniešu iesaiste darba tirgū. 2024. gadā 25–34 gadus vecu iedzīvotāju vidū nodarbinātības līmenis cilvēkiem ar augstu un vidējo izglītību bija attiecīgi 86 % un 80 %, salīdzinot ar tikai 59 % cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni.3 Ir pat iegājies tāds jēdziens kā “izglītības nodarbinātības piemaksa”. Jaunākie pētījumi liecina, ka darbaspēka trūkums ES ekonomikā lielā mērā ir saistīts ar darba devēju cerībām atrast darbiniekus ar spēcīgām mācīšanās un pielāgošanās prasmēm.4
Iespējas ietver arī potenciālu palielināt valsts ieguldījumus uz vienu skolēnu. Ziņojumā ir aprēķināti divi scenāriji. Pat saskaņā ar pirmo scenāriju publiskie izdevumi uz vienu skolēnu vairumā ES valstu mēreni palielinātos, lai gan astoņās dalībvalstīs tie nedaudz samazinātos. Saskaņā ar otro scenāriju publiskie izdevumi uz vienu skolēnu pieaugtu visās ES valstīs, vidēji visā ES palielinoties par 19 %. Saskaņā ar Eiropas Komisijas aplēsēm Latvijā būs viens no augstākajām rādītājiem attiecībā uz valsts izdevumiem vienam izglītojamam 2030. gadā salīdzinājumā ar 2022. gadu. Iespējams viens no skaidrojumiem ir tas, ka mazinās skolēnu skaits, taču, piemēram, skolotāju pieprasījums nemazinās. Tāpat nemazinās skolu infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, jo tas nav būtiski atkarīgs no skolēnu skaita skolā, ja vērtējam nacionālajā līmenī. Atgriežoties atpakaļ pie izmaksu pieauguma rādītāja, tas varētu sasniegt 25% 2030. gadā attiecībā pret 2022. gadu.
Lai gan ir pamats uzskatīt, ka tieši COVID-19 pandēmija ir vainojama pie salīdzinoši sliktajiem izglītības rādītājiem Eiropā, mācību rezultāti ES pasliktinājās jau pirms pandēmijas, norādot uz strukturālām problēmām, kas izglītības sistēmām jārisina, piemēram, sociālekonomiskās izcelsmes ietekme, skolotāju trūkums, vecāku iesaistes samazināšanās un digitālā uzmanības novēršana5. Sabiedriskais ieguldījums izglītībā, kā varētu dēvēt valsts finansējuma pusi, katrā no valstīm būtiski atšķiras, un nav tā, ka Latvijā ieguldījumi būtu mazi. Valsts ieguldījumi Latvijā 2023. gadā sastādīja 6,1% no IKP, salīdzinājumam vidēji ES tie bija 4,7%. Somijā un Zviedrijā tie ir vēl lielāki attiecīgi 6,3% un 7,2% no IKP 2023. gadā. Latvijas situācijā lielo īpatsvaru veido ieguldījumi infrastruktūrā, kas iespējams citās valstīs ir sakārtots jautājums.
Pastāv sakarība, un sevišķi izteikta tā ir Latvijā, starp izglītības izdevumu īpatsvaru no visiem valsts tēriņiem un izglītības izdevumu īpatsvaru kā procents no IKP. Eksperti lielās atšķirības starp valstu izdevumiem izglītībai skaidro ar vairākiem faktoriem. Lūk, daži no tiem:
-
valdības iesaistīšanās līmenis izglītības sistēmā;
-
skolēnu skaits;
-
valsts obligātās izglītības ilgums;
-
relatīvās algas izglītības nozarē;
-
klases lielums un skolēnu un skolotāju attiecība;
-
mācību laiks;
-
mācību materiālu un iekārtu izmaksas.
Augstākajā līmenī noteicošie faktori ir arī mācību maksa un atbalsts studentiem. Personāla algas izglītības nozarē veido 2/3 no visiem valsts izdevumiem izglītībā, taču ievērojami variē starp ES dalībvalstīm. Nav gluži tā, ka valstī, kur ir lieli izdevumi izglītībai, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā, būtu arī vislielākie izdevumi mācībspēku atalgojumam. Mācībspēku atalgojums variē sākot no 81 % no sabiedriskā sektora izglītības izdevumiem Beļģijā līdz 43 % Zviedrijā.
Ieguldījumi pamatlīdzekļu un ilglietošanas preču, piemēram, datoru un ēku, iegādē, kā arī pamatlīdzekļu nolietojums) veidoja 8 % no izdevumiem vidēji ES 2023. gadā. Īslaicīgas lietošanas preču, piemēram, mācību materiālu, un izglītības nodrošināšanai nepieciešamo pakalpojumu, piemēram, apkures, elektrības, tīrīšanas un apkopes pakalpojumu, iegāde) veidoja 14 % no izdevumiem. Latvijā salīdzinoši vairāk nekā citās valstīs veido ieguldījumi pamatlīdzekļos un pakalpojumos, mazāk izdevumi ir mācībspēku atalgojumam.
COVID-19 pandēmijas laikā izdevumi kā procents no kopējiem sabiedriskajiem izdevumiem samazinājās. Kopumā parādās pirmās pazīmes, kas liecina par mērenu investīciju atjaunošanos izglītībā, ņemot vērā pieaugošo konkurenci par publisko finansējumu.6 Savā 2025. gada marta paziņojumā “Prasmju apvienība” Eiropas Komisija mudina valstis “izmantot jauno paplašināto korekciju iespēju atjauninātajā ekonomikas pārvaldības sistēmā, lai iekļautu izaugsmi veicinošas reformas un ieguldījumus izglītībā, kas veicina ražīguma un darba tirgus dalības pieaugumu”7. ES ieguldījums izglītībā daudzgadu budžeta ietvarā 2021.-2027. gadam sasniedz 148 miljardus eiro. Salīdzinājumam visu nacionālo valstu budžets kopā 2023. gadā veidoja 806 miljardus eiro, būtiski lai tas lietderīgi un taisnīgi tiktu pārdalīts.
Linda Romele,
Eksperte izglītības un nodarbinātības jautājumos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība