Mūzikas skolotāja Sandra Bondare ir viena no tām izglītības jomas personībām, ar kuru sarunājoties ātri vien kļūst skaidrs - skolotājas darbs viņai nav tikai profesija, bet dzīvesveids un aicinājums. Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolotāja jau daudzus gadus palīdz jauniešiem ne tikai iepazīt mūziku, bet arī noticēt sev, un to apliecina arī viņas skolēnu panākumi. Mūzikas valsts olimpiādē viņi piedalījušies septiņas reizes, katru reizi sasniedzot finālu. Šogad finālā startēja trīs viņas skolēni - viens no Jēkabpils Valsts ģimnāzijas un divi no Salas vidusskolas. Par savu darbu, kas novērtēts arī ar Latvijas Universitātes titulu “Gada skolotājs 2025”, Sandra Bondare runā vienkārši un sirsnīgi - kā par iespēju būt kopā ar jauniešiem mūzikā un palīdzēt katram atklāt savu potenciālu.
Sandra atceras, ka interese par pedagoģiju viņā mitusi jau kopš bērnības. Vēl bērnudārzā viņa rūpīgi vērojusi audzinātāju darbu un īpaši uztvērusi situācijas, kurās pret visiem bērniem izturējās vienādi vai izrādīja pārlieku stingrību. Redzēto un izjusto viņa vēlāk izspēlējusi mājās ar rotaļlietām, it kā intuitīvi meklējot citus veidus, kā veidot attiecības ar bērniem.
“Man laikam jau toreiz bija tā sajūta, ka var arī citādi. Es vēroju, kas notiek, kā audzinātājas runā ar bērniem, un reizēm man tas skarbums vai neiecietība šķita nesaprotami. Es nesaku, ka viss bija slikti, bet man iekšēji radās jautājumi - vai tiešām visiem jābūt vienādiem, vai nevar citādi? Un tad es to visu izdzīvoju vēlreiz mājās savās rotaļās - ar lellēm un lāčiem. Es it kā mēģināju saprast, kā es pati darītu, kā es runātu, kā es rīkotos,” viņa saka.
Par mūzikas skolotāju viņa kļuva, iestājoties Rīgas 1. pedagoģiskajā skolā, kur, pateicoties iepriekšējai mūzikas izglītībai, tika uzņemta Mūzikas fakultātē. Tagad Sandra Bondare māca mūziku, teātra mākslu un kultūras pamatus Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, kā arī strādā Salas vidusskolā. Viņa vada arī jauniešu kori, vokālo grupu un sieviešu kori, kurā dzied gan viņas bijušās skolnieces, gan audzēkņu mammas.
“Mūzika ir darbošanās prieks! Man ir ļoti svarīgi, lai visi iesaistās, lai visi darbojas. Es vienmēr novērtēju to, ko skolēns ir izdarījis, nevis to, kas viņam neizdevās vai pietrūka. Dzied jau visi - varbūt ne visi uzreiz būs gatavi dziedāt vieni klases priekšā, bet veidu, kā iesaistīt, var atrast vienmēr,” saka Sandra Bondare.
Šajā atziņā koncentrējas Sandras pedagoģiskās pieejas būtība. Mūzika viņas stundās nav vieta tikai “muzikālajiem bērniem”. Tā ir vide, kurā ikviens drīkst mēģināt, kļūdīties, augt, atvērties un piedzīvot kopā būšanu - neatkarīgi no iepriekšējās pieredzes vai pārliecības par savām spējām.
Runājot par atbalstu īpaši talantīgajiem skolēniem, Sandra Bondare neatsaucas uz vienu konkrētu formulu. Viņa vairāk paļaujas uz savu intuīciju - skolotājas pieredzē izkoptu sajūtu, kas ļauj pamanīt “pērles” arī tad, kad pats jaunietis vēl īsti to neapzinās.
“Dažreiz to var ieraudzīt acu skatienā - tajā, kā skolēns klausās, kādus jautājumus uzdod. Reizēm pietiek tikai ar nelielu impulsu - kādu vārdu vai iedrošinājumu, un tad pēkšņi tu redzi, ka jaunietis pats sāk atvērties, notic sev un sāk augt,” viņa stāsta.
Spēja pamanīt un iedrošināt dažkārt var būt izšķiroša jaunieša turpmākajā dzīves ceļā. Sandra Bondare ar sirsnību atceras kādu skolēnu, kurš pats sākotnēji bijis pārliecināts, ka kļūs par ķirurgu. Viņš padziļināti mācījies ķīmiju un bioloģiju, un mūzika šķitis vien skaists hobijs. Tomēr, skolotājas iedrošināts, viņš piedalījās Mūzikas olimpiādē, un vēlāk starptautiskā konkursā ieguva zelta godalgu.
“Pēc konkursa viņš man piezvanīja un teica: Skolotāj, es iešu mācīties par mūzikas skolotāju! Un man tas bija tik pārsteidzoši, jo viņš taču visu laiku bija pārliecināts, ka ies medicīnā. Bet tieši Mūzikas olimpiāde viņa dzīvi it kā sagrieza citā virzienā un ļāva saprast, kas viņam patiesi patīk. Tagad viņš ir mans kolēģis - māca mūziku vienā no Rīgas skolām. Un interesanti, ka arī viņa sākotnējais sapnis nekur nav pazudis - paralēli viņš apguvis uztura zinības. Tādējādi gan mūzika, gan medicīna atradusi savu vietu viņa dzīvē,” stāsta Sandra.
Zīmīgi, ka šādu stāstu Sandras krājumā nav mazums - mūzikas skolotāja ceļu izvēlējušies arī vairāki citi viņas bijušie audzēkņi. Viņa min, ka tādu ir vismaz astoņi. Runājot par Mūzikas olimpiādi, Sandra Bondare uzsver, ka tā ir ļoti vērtīga pieredze, kur katrs jaunietis var atrast savu stipro pusi – kādam labāk padodas ritms, citam solfedžo, vēl kādam kompozīcija. Sandras vadībā viņas audzēkņi Mūzikas olimpiādē ik gadu sasnieguši izcilus rezultātus. Viņasprāt, panākumu atslēga slēpjas spējā savstarpēji uzticēties un gatavībā ieguldīt daudz vairāk, nekā formāli prasīts.
“Mēs neskaitām laiku. Gatavojoties olimpiādei, mēs vienkārši vienojamies - satiekamies pēc skolas, dažkārt brīvdienās, runājam, klausāmies, dalāmies ar to, ko esam atraduši. Tā ir uzticēšanās un kopīgs darbs. Bet nekas no tā nav uzspiests - ir brīži, kad jaunietis pasaka: man šobrīd tam nebūs laika, un arī tas ir pilnīgi normāli. Katram ir savs ritms. Un arī mana loma darbā ar katru bērnu ir citāda - kāds grib konkrētu, mērķtiecīgu darbu, citam svarīgāk ir vispirms parunāt par dzīvi un tikai tad nonākt līdz mūzikai, vēl kādam pietiek ar virzienu, lai viņš tālāk strādātu pats. Tas viss ir ļoti individuāli, un es to cienu un respektēju,” viņa stāsta.
Viņa neslēpj: šāda pieeja prasa daudz enerģijas un personiska ieguldījuma. Taču tieši tas, viņasprāt, piešķir darbam jēgu. Sandra ir pārliecināta, ka mūzikas izglītība ir vērtīga ikvienam bērnam - arī tam, kurš nekad nekļūs par profesionālu mūziķi, komponistu vai skolotāju. Mūzika veido personību, emocionālo inteliģenci un spēju būt kopā ar citiem.
“Tu varbūt dzīvē neizmantosi visu, ko skolā esi apguvis. Bet tu pratīsi būt starp savējiem, sākt dziesmu, apstāties mākslas darba priekšā un arī paklusēt tad, kad tas ir vajadzīgs. Mūzika ir valoda, ko saprot visa pasaule, taču mums latviešiem tai ir arī plašāks kultūras un identitātes konteksts,” viņa saka.
Jautāta, ko nozīmē būt labam skolotājam, Sandra brīdi aizdomājas un saka: “Es esmu laimīga, ka esmu mūzikas skolotāja. Tas ir tik unikāli un brīnišķīgi - radīt, darīt un satikties mūzikā, kur katra stunda ir citāda un neatkārtojama. Manuprāt, labam skolotājam svarīgākais ir būt patiesam. Jaunieši jūt neīstumu. Tāpēc sadarbības atslēdziņa ir būt īstam - būt sev pašam. Ja tu ej no sirds pie sirds, tad viss notiek, jaunieši tev izticas, atveras un ar prieku dodas līdzi mūzikas piedzīvojumā,” viņa saka.
Labākie valsts olimpiādes dalībnieki šogad aicināti pārstāvēt Latviju 7. Starptautiskajā mūzikas olimpiādē, kas norisināsies no 22. līdz 24. aprīlim Sopotā, Polijā. Dalība starptautiskajā olimpiādē jaunajiem mūziķiem sniedz iespēju pārbaudīt savas zināšanas un prasmes starptautiskā vidē, kā arī gūt vērtīgu pieredzi, satiekot vienaudžus no citām valstīm.
Mūzikas valsts olimpiādi rīko Valsts izglītības attīstības aģentūra ESF+ projekta “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide” ietvaros.
Stāsts veidots ar Eiropas Savienības fondu atbalstu.