Valsts izglītības attīstības aģentūras metodiķe sākumskolā Liene Jankovska par lasīšanu, motivāciju un atbalstu skolotājiem.
Pēdējā laikā arvien vairāk tiek runāts par tekstpratības nozīmi un tās lomu skolēnu mācību sasniegumos un turpmākajā izglītības ceļā. Teksts mūsdienās vairs nav tikai stāsts, pasaka vai dzejolis, mēs mācāmies lasīt un saprast diagrammas, tabulas, kartes, instrukcijas, infogarfikas u.c. teksta veidus. Lai gan Latvija starptautiskajos lasītprasmes pētījumos joprojām ierindojas salīdzinoši augstā līmenī, Starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma PIRLS dati rāda, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem pētījuma cikliem, Latvijas skolēnu rezultātos iezīmējas kritums. Šī tendence liek skolām, skolotājiem un arī valsts līmenī arvien nopietnāk domāt par to, kā mērķtiecīgi stiprināt skolēnu lasītprasmi un tekstpratību visos izglītības posmos. Valsts metodiķe sākumskolā Liene Jankovska uzsver, ka darbs pie lasītprasmes un tekstpratības nesākas skolā un pat ne brīdī, kad bērns apgūst burtus.
“Tas sākas jau ļoti agrā bērnībā – pirms bērns vēl ir sācis runāt, pat esot māmiņas vēderā,” viņa norāda. Pamati tekstpratībai tiek likti, klausoties apkārt esošās skaņas, valodu, kā vecāki komentē savas ikdienas darbības, dzied šūpuļdziesmas, skatoties bilžu grāmatas, nosaucot lietas u.tml.
Lienes ceļš izglītības jomā sākās kā sākumskolas skolotājai Jūrmalas Alternatīvajā skolā. Tieši tur radās iekšējā pārliecība, kas viņu pavada arī šodien: mācīšanās ir process, kurā nozīmīga ir cieņa, saruna, sadarbība un cilvēcīgums. Šajā skolā Liene nostrādāja vairāk nekā desmit gadus, sākumskolā mācot vairākus mācību priekšmetus. Ikdienas darbs klasē viņai palīdzēja arī ieraudzīt, cik daudz skolotājs iegulda, ik dienu gatavojoties stundām. Vienlaikus kļuva skaidrs, ka nereti pietrūkst vienotas sistēmas, kas palīdzētu skolotāju uzkrātās zināšanas un izstrādāto, vērtīgo mācību saturu strukturēti saglabāt, pilnveidot un nodot tālāk kolēģiem.
“Katrs skolotājs iegulda ļoti daudz laika, lai sagatavotos stundām, meklētu informāciju, kas bērnus aizrautu… Likās loģiski veidot pēctecību, sistēmu, struktūru,” viņa skaidro.
Tieši šī izpratne par skolotāju ikdienas darbu un vajadzību pēc jēgpilna, pārskatāma atbalsta Lieni pamudināja spert nākamo soli – kļūt par izglītības metodiķi savā skolā. Šajā lomā viņa vairākus gadus strādāja ar mācību satura plānošanu, dalījās pieredzē ar kolēģiem, iesaistījās projektos, vebināros un diagnostikas darbu izstrādē. Uzkrātā pieredze un vēlme stiprināt skolotāju atbalsta sistēmu plašākā mērogā kļuva par pamatu lēmumam pieteikties arī valsts metodiķes amatam.
Liene uzsver, ka valsts metodiķu atbalsta sistēma Latvijā vēl ir veidošanās procesā. “Šī struktūra ir izveidota nesen – mēs patiešām esam tās ceļa sākumā,” viņa skaidro, uzsverot, ka galvenais mērķis ir pakāpeniski veidot skaidru, saprotamu un skolotājiem praktiski noderīgu metodiskā atbalsta sistēmu. Metodiskais atbalsts skolotājiem ir domāts nevis kontrolei vai papildu administratīvā sloga radīšanai, bet gan kā palīdzība ikdienas darbā, iespēja saņemt atbildes uz jautājumiem, dalīties pieredzē un stiprināt profesionālo pārliecību.
Viens no būtiskākajiem atbalsta instrumentiem, par kuru Lienei ir īpašs gandarījums, ir mācīšanās platformā skolo.lv vidē izveidotās mācību priekšmetu digitālās skolotāju istabas. Tajās vienkopus apkopota mācību priekšmetu skolotājiem aktuāla informācija – gaidāmie un jau notikušie semināri ar ierakstiem, metodiskie un mācību materiāli, pētījumi, biežāk uzdoto jautājumu sadaļa, kā arī tērzētava, kur iespējams uzdot savus jautājumus un saņemt atbildes.
“Skolotājam ir radīta digitāla vieta, kur ieiet un redzēt aktuālo,” uzsver Liene, piebilstot, ka digitālās istabas palīdz ietaupīt laiku, mazināt informācijas sadrumstalotību un veicina profesionālu savstarpējo sadarbību.
Runājot par tekstpratības izaicinājumiem, Liene akcentē trīs faktorus – mājas vidi, skolu un motivāciju. Viņa skaidro, ka tekstpratības pamati sākas vēl pirms burtu apguves. “Mums nav jāgaida, kad bērns sāks runāt… Jau tad, kad viņš ir maziņš, viņš klausās,” Liene uzsver.
Svarīgas ir savstarpējās sarunas, priekšā lasīšana, bilžu grāmatas, vārdu krājuma bagātināšana. Liene aicina pievērst uzmanību arī tam, vai bērnam mājās ir vecumam atbilstošas grāmatas un pieaugušo piemērs: “Ir grūti, ja vecāki pavada laiku telefonā un bērnam saka: tu ej lasīt grāmatu.” Un vēl – dažkārt mājās vienkārši nav miera un tam piemērotas vietas, lai lasītu.
Skola ir vieta, kur ar lasītprasmes un tekstpratības attīstīšanu ikdienā strādā visu mācību priekšmetu skolotāji, ne tikai latviešu valodas pedagogi. Liene uzsver, ka darbs ar šīm prasmēm nenotiek vienīgi mācību stundās – tas turpinās arī ārpus tām, apzināti meklējot veidus, kā bērnus ieinteresēt, iedrošināt un radīt pozitīvu attieksmi pret lasīšanu. Piemēram, olimpisko spēļu laikā klasē var būt izveidots informatīvs stūrītis, kur bērni var palasīt un uzzināt vairāk par dažādiem sporta veidiem, sportistiem vai sacensību norisi. Šāds teksts ir viegli pieejams bērnu žurnālos, interneta vietnēs. Tas ir aktuāls un dabiski rosina vēlmi lasīt.
Atsaucoties uz starptautisko lasītprasmes pētījumu IEA PIRLS būtiski, lai skola būtu atbalstoša vide, kurā skolēns jūtas piederīgs un drošs – tieši šī sajūta lielā mērā nosaka arī bērna vēlmi iesaistīties mācību procesā un tostarp strādāt ar tekstu. Liene aicina pieaugušos būt iecietīgiem un nekritizēt bērna lasīšanas izvēles, īpaši sākumskolas posmā.
“Svarīgākais ir, lai bērns izrāda interesi un vispār lasa,” viņa uzsver, skaidrojot, ka interese par lasīšanu un lasīšanas paradums veidojas pakāpeniski. Tikai tad, kad šī interese ir nostiprinājusies, iespējams soli pa solim paplašināt gan tekstu sarežģītību, gan valodas bagātību. “Nogalināt vēlmi lasīt ir ļoti viegli – un pēc tam to atjaunot ir daudz grūtāk,” viņa piebilst.
Lienes skatījumā tekstpratības stiprināšana ir ilgtermiņa darbs, kurā nav vienas ātras receptes vai viena atbildīgā. Tas ir kopīgs process, kurā satiekas ģimene, skola un profesionāls atbalsts skolotājiem. Viņa uzsver, ka īpaši svarīgi ir nepalikt katram “savā burbulī”, bet dalīties pieredzē, mācīties vienam no otra un izmantot pieejamos atbalsta rīkus. “Skolotājiem pašiem arī ir vajadzīga sajūta, ka viņi nav vieni,” norāda Liene. Tieši šī sadarbība, piederības sajūta un mērķtiecīgs darbs ar tekstu visos mācību priekšmetos rada pamatu tam, lai bērni ne tikai iemācītos lasīt, bet arī saprastu, interpretētu un izmantotu tekstu kā rīku mācībām un dzīvei kopumā.
Rakstā aplūkotās iniciatīvas un pieeja skolotāju metodiskā atbalsta stiprināšanai tiek īstenotas ar ES fondu finansējuma atbalstu. Viens no ES fondu finansētajiem projektiem ir “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide”, kura mērķis ir izveidot un attīstīt vienotu, stratēģiski pārraudzītu profesionālā atbalsta sistēmu valsts, pašvaldību un izglītības iestāžu līmenī, lai pilnveidotu mācību procesa kvalitāti vispārējā un profesionālajā izglītībā, veicinātu izglītojamo izcilību un nodrošinātu pedagogiem metodisko atbalstu.
Stāsts veidots ar Eiropas Savienības fondu atbalstu.