Valstis veic ievērojamus ieguldījumus izglītībā, attīstot un stiprinot cilvēku prasmes, kas ir pamatā mūsdienu ekonomikai. Tomēr prasmju attīstīšana ir tikai daļa no stāsta. Pierādījumi liecina, ka ekonomiskā un sociālā atdeve ir atkarīga ne tikai no tā, ko cilvēki zina un spēj, bet arī no tā, cik efektīvi viņu prasmes tiek izmantotas darbā. Daudzās valstīs darba ņēmējiem ir ierobežotas iespējas pielietot savas prasmes darbā. Prasmju neizmantošana ir neizmantota iespēja gan indivīdiem, gan uzņēmumiem, gan ekonomikai. Ja prasmes netiek pilnībā izmantotas, cieš produktivitāte un inovācijas, samazinās darbinieku apmierinātība ar darbu, un samazinās ieguvumi no ieguldījumiem izglītība.
Tiek uzskatīts, ka prasmīgāks darbaspēks palīdz ekonomikām sasniegt augstāku produktivitāti un konkurētspēju. Taču 2023. gadā veiktais Pieaugušo prasmju pētījums PIAAC atklāj, ka saikne starp prasmīgiem indivīdiem un viņu iespējām izmantot prasmes nereti ir pārtrūkusi.
Prasmju lielāka un biežāka izmantošana saistās ar augstāku produktivitāti un lielāku apmierinātību ar darbu. Lai nodrošinātu talantu pilnīgu izmantošanu un produktivitātes pieaugumu, ir svarīgi dot iespēju prasmīgiem indivīdiem savas prasmes praktiski pielietot.
Augstas prasmes ne vienmēr nodrošina augsti kvalificētu darbu
Visās OECD valstīs ir ievērojams neizmantotu talantu klāsts. Tie ir indivīdi ar spēcīgām prasmēm, kuriem netiek dotas pietiekamas iespējas tās pielietot ikdienas darbā. Sievietes vidēji darba vietā izmanto savas prasmes retāk nekā vīrieši, pat ja viņām ir līdzīgs prasmju līmenis un salīdzināmi amati.
Visu OECD valstu prasmju politikā vēsturiski ir uzsvērta piedāvājuma puse: ieguldījumi mūžizglītībā, dalība mācībās un kvalifikāciju celšanā. Pieaugušo izglītības pieejamības paplašināšana, mācību kvalitātes uzlabošana un vispārējā prasmju līmeņa paaugstināšana ir labi zināmi mērķi. Tomēr šis uzsvars bieži vien ir novērsis uzmanību no tā, kā prasmes faktiski tiek izmantotas darba vietās. Arvien vairāk pētījumu liecina, ka cilvēkkapitāla uzlabošana ir tikai daļa no vienādojuma - tas, kā darba devēji izmanto cilvēkkapitāla prasmes, t. i., pieprasījuma puse, ir tikpat svarīga, lai pārvērstu tās ekonomiskajā sniegumā.
Prasmju pētījums atklāj - pat ja izglītības sistēma ir nodrošinājusi darbiniekam augstu prasmju līmeni, viņa prasmes darbā regulāri netiek izmantotas vai tās neizmanto efektīvi.
Daudzās OECD valstīs darba ņēmēji ziņo par zemāku iesaisti problēmu risināšanas, aprēķinu veikšanas un tekstu analīzes darba uzdevumos, nekā varētu sagaidīt, ņemot vērā viņu faktiskās prasmes. Rezultātā rodas prasmes, kas pastāv, bet netiek aktivizētas, tādējādi samazinot potenciālo atdevi no ieguldījumiem izglītībā.
Šai plaisai ir gan mikroekonomiskas, gan makroekonomiskas sekas.
Uzņēmumu līmenī slikta prasmju izmantošana:
- ierobežo produktivitāti,
- samazina inovāciju potenciālu un
- noved pie neoptimālas darba organizācijas.
Individuālā līmenī nepilnīga prasmju izmantošana var
- mazināt gandarījumu par darbu,
- ierobežot karjeras izaugsmi un
- veicināt darbinieku atsvešināšanos vai mainību.
Valsts līmenī cilvēkkapitāla prasmju neizmantošana nozīmē
- zemāku kopējo produktivitātes pieaugumu,
- samazinātu konkurētspēju un
- vājāku atdevi no publiskajiem un privātajiem ieguldījumiem izglītībā.
Neskatoties uz to, valstu politikas nesteidz risināt prasmju izmantošanas pieprasījuma jautājumus. Pastāv vērā ņemami izņēmumi - piemēram, Singapūras SkillsFuture Enterprise Credit mudina darba devējus atbalstīt projektus, kuru mērķis ir uzlabot prasmju izmantošanu. Tomēr lielākā daļa nacionālo stratēģiju joprojām velta pastiprinātu uzmanību prasmju piedāvājumam. Nākotnes izaicinājums ir izstrādāt politiku, kas dara vairāk nekā tikai paplašina prasmju bāzi. Valdībām, darba devējiem un sociālajiem partneriem ir jāpievēršas tādu apstākļu veidošanai, kas ļauj produktīvi izmantot prasmes. Lai prasmes darbotos produktivitātes labā, lielāka uzmanība jāpievērš tam, kā tās tiek izmantotas, nevis tikai iegūtas.
Iztrūkstošā saite starp prasmju pārvaldību un to izmantošanu
Augsta līmeņa prasmju neizmantošana darba vietā var norādīt uz strukturālām problēmām darba tirgū, tostarp ierobežotu augsti kvalificētu darbavietu pieejamību, nepietiekamu nodarbinātību vai neefektīvu talantu sadali. Tā var rasties arī organizatoriskas pieejas dēļ, kas pilnībā neizmanto darbinieku spējas.
Prasmju izmantošana darba vietās
Pieaugušo prasmju aptauja rāda, ka visās valstīs nodarbinātie visbiežāk darbā izmanto pašorganizēšanās prasmes. Lielākajā daļā aptaujāto valstu kā otru visbiežāk izmantoto darbinieki nosauc uzdevumu izvērtēšanas (task discretion) spēju, t. i., spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus par darba uzdevumu secību un termiņu, uzsverot personīgās iniciatīvas un pašvadīšanas nozīmi mūsdienu darba tirgos. Latvijā savukārt kā otra visvairāk izmantotā prasme minēta veiklība jeb roku darba izveicība (dexterity) (sk. attēlu).
Pretēji pieņēmumam, ka mūsdienu darbavietās regulāri tiek prasīts augsts analītiskās domāšanas līmenis, problēmu risināšanas prasmju izmantošana darbā joprojām ir salīdzinoši reta. Taču visretāk izmantotā prasme darba vietās, kā rāda PIAAC pētījuma dati, ir rēķinpratība (numeracy). No 31 aptaujātās valsts 24 valstīs (to skaitā Latvijā) šīs prasmes pielietošanas biežums ir zem vidējā.
Plašākā skatījumā dati liecina, ka informācijas apstrādes prasmes, piemēram, lasīšana, rakstīšana un rēķināšana, darbā tiek izmantotas retāk nekā vispārīgās prasmes. Mūsdienu darba tirgū, ko arvien vairāk raksturo sadarbības, pakalpojumu sniegšanas un dinamiska darba vide, darbinieki biežāk iesaistās komandas darbā un, daļā valstu, autonomos uzdevumos. Akadēmiskie pētījumi apstiprina šo darba prakses maiņu, liecinot, ka rutīnas kognitīvo uzdevumu (piemēram, aprēķinu un uzskaites) nozīme samazinās par labu nestandarta starppersonu un analītiskam darbam, rādot strukturālas pārmaiņas prasmju izmantošanas modeļos.
Veiklības izmantošana raksturo ekonomikas struktūru
Šī krasā atšķirība izceļ OECD dalībvalstu dažādās ekonomiskās struktūras. Valstis, kurās ievērojama darbaspēka daļa ir nodarbināta ražošanā, parasti vairāk pieprasa veiklību, savukārt tās, kuru ekonomika orientējas uz informācijas tehnoloģijām un profesionālajām nozarēm – ko parasti dēvē par zināšanu ekonomiku – mazāk uzsver manuālās prasmes. Šie modeļi atbilst ekonomikas pētniecības atzinumiem par profesionālās struktūras un tehnoloģiskās attīstības ietekmi uz prasmju pieprasījumu valstu darba tirgos.
Prasmju izmantošana atbilstoši darbinieku un darba vietu raksturojumam
Pētījumā analizētas vidējās atšķirības prasmju izmantošanā starp sievietēm un vīriešiem, ņemot vērā vecumu, izglītību, tekstpratību, nodarbošanos, nozari, uzņēmuma lielumu, pilnas slodzes statusu, līguma veidu un nodarbinātību publiskajā un privātajā sektorā. OECD valstīs vidēji sievietes darba vietā izmanto savas prasmes retāk nekā vīrieši, pat ja viņām ir līdzīgs ar vīriešiem prasmju līmenis un līdzīga nodarbošanās. Tas varētu atspoguļot pastāvīgu dzimumu ierobežojumu profesijās, piemēram, viena un tā paša amata ietvaros vīrieši var nesamērīgi ieņemt lomas, kas prasa kvantitatīvus uzdevumus (piemēram, budžeta plānošanu vai datu analīzi). Veiklība ir vienīgā prasme, ko sievietes nedaudz biežāk izmanto nekā vīrieši, lai gan atšķirība ir neliela.
Fakts, ka vīriešiem un sievietēm vienā un tajā pašā profesijā regulāri tiek uzticēti dažādi darba veidi, ierobežo sieviešu iespējas uzkrāt pieredzi augstas vērtības vai redzamākos uzdevumos (piemēram, datu analīzē, lēmumu pieņemšanā vai problēmu risināšanā), kas, attiecīgi, ietekmē paaugstināšanas amatā un algas pieauguma iespējas.
Prasmju izmantošana līdz ar augstāku iegūtās izglītības pakāpi nepalielinās sistemātiskā veidā. Vairākām prasmēm, piemēram, spējai patstāvīgi lemt par darba uzdevumiem, prasmei mācīties darbā un rēķinpratībai, personas ar augstāko izglītību ziņo par lietošanas biežumu, kas ir salīdzināms ar personām ar vidējo izglītību.
Turpretī ievērojamas atšķirības pēc iegūtās izglītības pakāpes parādās tādās prasmēs kā pašorganizēšanās, problēmu risināšanas un ietekmēšanas prasmes, kur darbinieki ar augstāko izglītību uzrāda ievērojami augstāku lietošanas līmeni. Lai gan šis atklājums liecina, ka augstākā izglītība ne vienmēr nozīmē augstāku prasmju izmantošanu darbā, tas tomēr uzsver, cik svarīgi ir iegūt vismaz vidējo izglītību kā minimālo slieksni dalībai darbā, kas prasmju lietošanas ziņā būtu intensīvāks. Tas arī uzsver izaicinājumu risināt zemu prasmju izmantošanas problēmu darbinieku vidū ar zemāku formālās izglītības pakāpi – problēma, kas tieši ietekmē produktivitāti, sociālo mobilitāti un mūžizglītības politiku.
Vidēji OECD valstīs darba stabilitāte, ko raksturo darba līgumi bez termiņa ierobežojumiem, ir pozitīvi saistīta ar informācijas apstrādes prasmju, īpaši tekstpratības un problēmu risināšanas, izmantošanu. Tas atbilst OECD konstatējumiem, ka stabilas darba attiecības sniedz vairāk iespēju prasmju attīstībai un izmantošanai, iespējams, pateicoties lielākiem darba devēju ieguldījumiem mācībās un darba satura pielāgošanā. Tomēr nav novērotas statistiski nozīmīgas atšķirības starp beztermiņa līgumiem un terminētiem līgumiem attiecībā uz veiklības vai fizisko prasmju izmantošanu. Tas varētu atspoguļot šo uzdevumu vienveidīgo raksturu, ko mazāk ietekmē nodarbinātības ilgums.
Arī uzņēmuma lielumam ir būtiska loma. Lielāki uzņēmumi mēdz veicināt plašāku informācijas apstrādes prasmju, piemēram, lasīšanas, rakstīšanas un problēmu risināšanas, izmantošanu. Tas var būt saistīts ar lielo uzņēmumu sarežģītākajām, hierarhiskākajām un birokrātiskākajām struktūrām, kurām bieži vien ir nepieciešams augstāks dokumentācijas, koordinācijas un analītisko spēju līmenis. Turpretī mazāki uzņēmumi mēdz vairāk paļauties uz veiklību un fiziskajām prasmēm, kā arī uz pašorganizēšanās kompetencēm.
Biežāka prasmju izmantošana darbā ir saistīta ar augstākiem ekonomiskiem un sociāliem rezultātiem
PIAAC pētījums rāda, ka biežāka prasmju izmantošana ir saistīta ar augstākām algām. Lielāka informācijas apstrādes prasmju, piemēram, IKT un rēķinpratības, izmantošana nodrošina augstāku atalgojumu, savukārt fiziskās prasmes ir negatīvi saistītas ar algām. Saistība starp algām un prasmju izmantošanu dažādās valstīs ievērojami atšķiras, kas liecina, ka to varētu ietekmēt institucionālā kārtība, nodarbinātības modeļi un prasmju pieprasījuma struktūra.
Valstīs ar nevienlīdzīgāku prasmju izmantošanas sadalījumu parasti ir lielāka atalgojuma nevienlīdzība. Turpretī lielāka prasmju izmantošana pozitīvi saistās ar darba produktivitāti. Prasmju uzkrāšana pati par sevi negarantē ekonomisko atdevi, ja tās tiek nepietiekami izmantotas vai nepareizi pielietotas attiecībā pret darba uzdevumiem.
Visās pētījuma valstīs ietekmēšanas (pārliecināšanas, sarunu vešanas, prezentēšanas) prasmju izmantošana ir pozitīvi saistīta ar atalgojumu. Latvijā darbinieki, kuri intensīvāk izmanto ietekmēšanas prasmes, vidēji saņem par 7% lielāku algu. Turpretī fizisko prasmju atdeve visā izlasē ir pastāvīgi negatīva - Latvijā intensīva fizisko prasmju izmantošana ir saistīta ar ienākumu samazinājumu vidēji par 6%.
Plašāka saikne starp prasmju izmantošanu darbā, nevienlīdzību un produktivitāti
Pētot sakarību starp algu nevienlīdzību un nevienlīdzību lasīšanas prasmju izmantošanā darbā, analīze liecina, ka valstīs, kurās lasīšanas prasmju izmantošana ir nevienlīdzīgāk sadalīta starp darbiniekiem, ir arī tendence uzrādīt augstāku algu nevienlīdzības līmeni. Lai gan šī sakarība ir tīri aprakstoša un neņem vērā citus strukturālus faktorus, kas var ietekmēt algu izkliedi, rezultāti rāda, ka svarīgi ir ņemt vērā ne tikai prasmju pieejamību darbaspēkā, bet arī to, kā tās tiek izmantotas darbā. Ziemeļvalstis, piemēram, Norvēģija, Zviedrija, Dānija un Somija, apvieno gan relatīvi vienādu prasmju izmantošanu, gan zemu algu nevienlīdzību.
Augstas produktivitātes ekonomikas, piemēram, Īrija, Norvēģija, Šveice un Amerikas Savienotās Valstis, apvieno virs vidējā līmeņa produktivitāti un nodarbināto augstu lasīšanas prasmju izmantošanu. Turpretī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis (piemēram, Ungārija, Lietuva, Horvātija) atrodas gan produktivitātes, gan prasmju izmantošanas zemākajā galā (sk. attēlu), pastiprinot viedokli, ka nepietiekama pieejamo prasmju izmantošana ierobežo kopējo valsts sniegumu. Pētnieki gan norāda – līdzās prasmju izmantošanai sava loma ir arī citiem faktoriem, piemēram, nozaru struktūrai un institūciju kvalitātei.
Prasmju izmantošana un nodarbināto labbūtība
Kad darbiniekiem tiek piešķirtas lomas, kurās viņu prasmes tiek labāk izmantotas, darbs rada iekšēju motivāciju un gandarījumu. Ja tas tā nav, darbs kļūst par nelabvēlīgu faktoru, veicinot personāla mainības riska pieaugumu. Augstāka prasmju izmantošana – operacionalizēta kā “darīt to, ko protu vislabāk” – ir saistīta ar labāku fiziskās veselības pašnovērtējumu, un daļu no šī efekta ietekmē veselīgāka uzvedība.
Salīdzinot prasmju pielietošanas jomas, lielākajā daļā no tām novērojama konsekventa tendence: augstāks prasmju izmantošanas biežums – gan informācijas apstrādes, gan vispārējo prasmju jomā – ir pozitīvi un nozīmīgi saistīts ar augstāku apmierinātību ar darbu. Piemēram, varbūtība būt ārkārtīgi apmierinātam gandrīz divkāršojas starp zemāko un augstāko prasmes mācīties darba vietā izmantošanas līmeni, uzsverot mācību iespēju un nepārtrauktas prasmju apguves nozīmi kā galvenajiem darba apmierinātības noteicošajiem faktoriem. Arī autonomijas izmantošana darba uzdevumu veikšanā ir cieši saistīta ar darba apmierinātību. Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, jo kontrole pār uzdevumu veikšanu ļauj darbiniekiem saskaņot darba procesus ar saviem problēmu risināšanas stiliem, tempu un vēlmēm. Tas arī signalizē par darba devēja uzticēšanos darbiniekam.
Turpretī veiklības izmantošana darbā liecina, ka manuāli precīzi uzdevumi – atšķirībā no kognitīvajām vai ar autonomiju saistītajām prasmēm – nerada tādu pašu iekšējo motivācijas atdevi. Fizisko prasmju izmantošana norāda, ka darbi, kas prasa fiziski prasīgākus uzdevumus, ir saistīti ar mazāku varbūtību būt ārkārtīgi apmierinātam, ja viss pārējais (ieskaitot algas) ir nemainīgs. Šī tendence atbilst atziņai, ka, lai gan lielāka prasmju izmantošana parasti rada piepūli, kas saistīta ar kognitīvajām prasmēm, to parasti kompensē iekšējie ieguvumi (piemēram, autonomija vai sociālie ieguvumi), savukārt fiziski smaga darba radītie trūkumi šķiet mazāk kompensēti.
Vēl viens risks darba kvalitātei un darbinieku labbūtībai, kas līdz šim nav ņemts vērā ekonomikas literatūrā par prasmju un prasmju izmantošanas atdevi, ir izdegšana darbā. Izdegšana ir kritiski svarīga, jo tā atspoguļo prasmju izmantošanas potenciālās izmaksas, kad pieprasījums kļūst pārmērīgs vai kad darbinieki saskaras ar pastāvīgām neatbilstībām starp savām spējām un apstākļiem, kādos viņi tiek nodarbināti. Pētījums rāda, ka lielāka rīcības brīvība darba uzdevumu veikšanā un pašorganizējošu prasmju izmantošana ir cieši saistīta ar zemāku izdegšanas risku. Rīcības brīvība uzdevumu veikšanā ir negatīvi saistīta ar izdegšanas risku. Tas apstiprina iepriekšteikto, ka darbinieki, kuriem ir lielāka patstāvība uzdevumu veikšanā un kuri paļaujas uz organizatoriskām prasmēm, lai pārvaldītu savu darba slodzi, biežāk ir apmierināti ar darbu.
Fizisko prasmju izmantošana turpretī uzrāda pozitīvu saistību ar izdegšanas risku. Profesijas, kas prasa lielu fizisko piepūli, var veicināt augstāku izdegšanas līmeni, iespējams, fiziskās slodzes, zemāka darba apmierinātības vai ierobežotas autonomijas dēļ. Veiklība un problēmu risināšanas prasmes uzrāda vājāku efektu, savukārt rēķinpratības, IKT, ietekmēšanas un sadarbības prasmju izmantošana ir saistīta tikai ar nelielu izdegšanas riska samazinājumu.
Kā prasmju izmantošana darba vietās ir mainījusies pēdējās desmitgades laikā
2023. gadā Latvijā PIAAC Pieaugušo prasmju pētījumā piedalījās pirmo reizi, tādēļ mums nav iespēju salīdzināt izmaiņas ar pirmo pētījuma ciklu, kas veikts pirms desmit gadiem, taču citu valstu dati rāda, ka informācijas apstrādes prasmju izmantošana ir ievērojami un konsekventi palielinājusies visās valstīs, savukārt vispārējo prasmju izmantošana ir saglabājusies kopumā stabila. Lasīšanas, rakstīšanas, rēķinpratības, IKT un problēmu risināšanas prasmju izmantošana ir ievērojami paplašinājusies, īpaši spēcīgi pieaugot rakstīšanas un IKT lietošanas prasmēm.
IKT izmantošana ir īpaši pieaugusi darbinieku vidū ar zemu un vidēju kvalifikāciju, kas norāda, ka digitālās prasības tagad ir plaši izplatītas visā darba tirgū. Turpretī fizisko un veiklības prasmju izmantošana ir samazinājusies, norādot uz pastāvīgu pāreju uz fizisko uzdevumu automatizāciju.
Prasmju izmantošana darbā ir ievērojami palielinājusies mazkvalificētu pieaugušo vidū, samazinot plaisu ar augstāk kvalificētiem darbiniekiem lielākajā daļā jomu, jo īpaši rēķināšanas, IKT un ietekmēšanas prasmēs. Šo konverģenci galvenokārt veicina šo prasmju izmantošanas pieaugums profesijas ietvaros, nevis izmaiņas mazkvalificēto sadalījumā pa profesijām, kas liecina, ka lielāka prasmju izmantošana notiek visās profesijās.
Plašāk par prasmju izmantošanu darba vietās lasāms angļu valodā OECD PIAAC tematiskajā ziņojumā How Workers Use (or Don’t Use) their Skills in the Workplace.