CEDEFOP 2025. gada rudenī ir nācis klajā ar ziņojumu, salīdzinot mūžizglītības sistēmas Eiropā 2000. gadā un 2020. gadā.
Papildus izaicinājumiem formālajā izglītībā šajā periodā bija arī būtiski šķēršļi pieaugušo izglītībā, tostarp tie, kas traucēja efektīvi apvienot formālo, neformālo un ikdienējo mācīšanos. Šie šķēršļi bija nacionālās mūžizglītības sistēmas nepilnības un neefektīva neformālās mācīšanās novērtēšana, kā arī novēroto nepietiekamu rīku izstrāde un sadrumstalotība neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātu novērtēšanā gan izglītības iestādēs, gan mācību centros un darba tirgū.
Tika konstatēti arī daži šķēršļi kvalifikāciju un mācību rezultātu pārnesamībā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un ārpus tām. Šie šķēršļi “izauga” no nepietiekami attīstītām savstarpējās atzīšanas sistēmām, kas ietekmēja izglītojamo akadēmiskās un profesionālās iespējas, kā arī pastāvēja sarežģītas un necaurspīdīgas savstarpējās atzīšanas procedūras.
Salīdzinot ar gadsimta sākumu, 2020. gadā visās valstīs bija vērojams progress virzībā uz1:
-
lielākas iespējas mācību pieredzes individuālai pieejai un elastīgam mācību plānam;
-
pieejamo izglītības programmu paplašināšana un dažādošana individuālā līmenī, jo īpaši profesionālajā izglītībā, kā arī augstākajā izglītībā, un profesionālās izglītības pievilcības palielināšana;
-
vieglāka pāreja starp formālo profesionālo izglītību un starp formālo, neformālo un ikdienējo mācīšanos individuālā līmenī;
-
mērķtiecīgu pasākumu izstrāde, lai nodrošinātu labākas iespējas nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, piemēram, personām, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību, pieaugušajiem, kas atgriežas izglītībā, un NEET, un lai mazinātu izglītības segregāciju;
-
kvalifikāciju un mācību rezultātu vieglāka pārnesamība starp valstīm un lielāks atbalsts izglītojamajiem, lai veicinātu starpvalstu mobilitāti.
Galvenās izmaiņas formālajā izglītībā attiecas uz mācību rezultātu ieviešanu un uz kredītpunktiem balstītu vai modulāru sistēmu pieaugošu izmantošanu, kā arī kvalitatīvu mācību iespēju paplašināšanu un dažādošanu. Tagad lielāks uzsvars tiek likts uz mācīšanos darba vietā visās nozarēs, kā arī elastīgāki uzņemšanas nosacījumi un uzlabota kvalifikāciju salīdzināmība. Tas kopumā ar kvalitātes nodrošināšanas sasniegumiem ir uzlabojis profesionālās izglītības tēlu un palielinājis tās pievilcību. Ir ieviesti mērķtiecīgi pasākumi, lai mazinātu izglītības segregāciju, uzlabotu mācību iespējas un veicinātu priekšlaicīgi izglītību pametušo atgriešanos izglītībā.
Visbeidzot, starptautiskās mācību mobilitātes iespējas ir paplašinājušās, pateicoties uzlabojumiem ārvalstīs iegūto (daļēju/pilnu) kvalifikāciju un mācību rezultātu atzīšanā, atzīšanas procedūru vienkāršošanai dažās valstīs un palielinātajam (finansiālajam un nefinansiālajam) atbalstam mācību mobilitātei.
Neskatoties uz acīmredzamajiem uzlabojumiem izglītības elastībā attiecībā uz atsevišķiem izglītojamajiem, 2020. gada beigās joprojām pastāvēja vairākas problēmas. Pēc pētnieku domām joprojām pastāv grūtības pieņemto pasākumu praktiskajā īstenošanā un koordinētas pieejas nodrošināšanā starp iestādēm un valstīm. Vēl pie mīnusiem jāpieskaita sadrumstalotas stratēģijas un birokrātiski šķēršļi. Pētījuma ietvaros aptaujātās ieinteresētās personas uzsvēra tādus jautājumus kā zemā mācību kvalitāte, pieejamības problēmas, kas saistītas ar pasniedzēju grafikiem, un ierobežota iepriekšējās mācīšanās apstiprināšana kā šķēršļi dalībai izglītībā.
Lai gan iniciatīvas un to skaits neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātu atzīšanai ir palielinājies, vairumā valstu trūkst visaptverošas pieejas, un šīs attīstības tendences neaptver visas apakšnozares vai kvalifikācijas. Saskaņā ar aptaujāto ieinteresēto personu teikto, vispārējās un augstākās izglītības iestādes bieži vien vilcinās atzīt mācīšanos neformālā vidē, tādējādi ierobežojot piekļuvi. Gan neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātu, gan kvalifikāciju atzīšanai sarežģītas un ilgas procedūras, kā arī rezultātu nenoteiktība tiek uzskatītas par būtiskiem šķēršļiem. Joprojām pastāv problēmas mācību mobilitātes un kvalifikāciju atzīšanas jomā, īpaši profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem.
Profesionālo, vispārējo un caurviju prasmju integrācijas līdzsvarošana profesionālās izglītības programmās rada izaicinājumus to atbilstības un pievilcības saglabāšanā, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas “akademizācijas” un nodrošinot programmas saikni ar darba tirgu.
Pēc pētnieku domām Iedzīvotāju informētība par pieejamajām mācību iespējām un to izmantošana joprojām ir zema daļēji informācijas trūkuma dēļ. Dalība mācībās, īpaši pieaugušo vidū, īpaši to, kuri ir bezdarbnieki, neaktīvi vai kuriem ir zems izglītības līmenis, visā Eiropā joprojām ir zema, un starp valstīm pastāv ievērojamas atšķirības dažādu nacionālo apstākļu un politikas dēļ. Augstas izmaksas, laika ierobežojumi, ģimenes saistības un motivācijas trūkums ir galvenie šķēršļi, lai gan lielākā daļa cilvēku atzīst nepārtrauktas prasmju attīstības nozīmi.
Neskatoties uz pieaugošo interesi, nevienlīdzība izglītības piekļuvē un tālākizglītībā joprojām pastāv visā Eiropā. Nelabvēlīgā situācijā esoši studenti bieži tiek novirzīti uz zemāka statusa programmām, tādējādi palielinot sociālekonomiskās atšķirības. Lai gan profesionālās izglītības pievilcība ir palielinājusies, dažās valstīs tā joprojām tiek uztverta kā zemāka statusa iespēja, t.sk. arī Latvijā. Ierobežoti stimuli, finansiāli šķēršļi un nepietiekama piekļuve informācijai un norādījumiem vēl vairāk ierobežo iesaistīšanos mācībās un sarežģī piekļuvi mācībām.
Ziņojumā uzsvērts, ka ir nepieciešama vienota mūžizglītības stratēģija gan Eiropas, gan nacionālajā līmenī, kuras uzdevums būtu apvienot un radīt tādus priekšnosacījumus, kas paredzētu visu iesaistīto pušu sadarbību. Tiek uzsvērta neformālās izglītības nozīme, un tās kvalitātes nozīme lai panāktu sasniedzamo rezultātu sekmīgu pāreju dažādos līmeņos. Vienota pieeja un standarti mazinātu arī birokrātiskos šķēršļus. Nepieciešams arī stiprināt visu iesaistīto pušu kapacitāti. Viens no ziņojumā minētajiem priekšlikumiem attiecas uz labāku datu apkopošanu un analīzi, jo tikai caurskatāma un precīza informācija var palīdzēt atrast īstos ceļus izmaiņu veikšanai.
Nākotnes izglītības modelis balstītos uz trīs vaļiem – augstas kvalitātes mācības, kuras ir salāgotas ar darba tirgus un sabiedrības vajadzībām, mācību individualizācija un atbilstoši sagatavoti pasniedzēji, kuri ir nodrošināti ar visiem nepieciešamajiem resursiem.
Ziņojuma autori norāda, ka būtu jāstiprina un jāpalielina neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās loma, t.sk. ārvalstīs gūtās mācīšanās pieredzes un kvalifikāciju atzīšana. Tāpat ziņojuma autori iesaka, ka digitālie rīki būtu vairāk jāizmanto un jāintegrē neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās rezultātu atzīšanai, t.sk. turpinot Europass platformas turpmāku attīstību un piemērošanu. Tāpat fokuss jācentrē uz otrās iespējas izglītību, attiecinot to uz tiem, kuri agri ir pametuši mācības vai tiem, kuriem ir zemas prasmes un kvalifikācija. Lieliska ir kredītpunktu pārneses iespēja, taču to vairāk vajadzētu pielietot sasniedzamo mācīšanās rezultātu atzīšanā, tas pats attiecas uz mikroapliecinājumiem, kuras palēnām tiek iedzīvinātas arī Latvijā. Tam visam paralēli būtu jānotiek pasniedzēju kapacitātes celšanai.
Joprojām kopš 2020. gada neatrisināts izaicinājums ir pārejas no profesionālās izglītības uz augstāko. Turklāt pieaugušo dalība mūžizglītības aktivitātēs joprojām ir zema. Profesionālās izglītības audzēkņu mobilitāte ir zema un nedarbojas savstarpējās mācīšanās rezultātu atzīšanas sistēma – tādi bija vieni no izaicinājumiem 2020.gadā. Kā redzams, izaicinājumi ir labi saglabājušies. 2020. gadā Eiropas valstis saskārās arī nepietiekami izstrādātām nacionālajām kvalifikāciju sistēmām (turpmāk – NKS). Progress katrā valstī bija atšķirīgs, atšķirīga bija arī nacionālo valstu likumdošana. Piemēram, Vācijā NKS darbojās pēc brīvprātības principa un ne visas kvalifikācijas bija iekļautas NKS, apgrūtinot starpvalstu mācīšanās rezultātu un kvalifikāciju atzīšanu. Pirms 20 gadiem NKS bija ieviesta tikai 17 Eiropas valstīs. Taču ir arī labie piemēri, starp tiem ir arī Francija, kuras panākumi ir balstīti uz sabiedrības un izglītojamo informētības stiprināšanu par NKS. Tai pat laikā Rumānijā NKS un kvalifikāciju datu bāze tika reti izmantota starp jauniešiem, meklējot piemērotāko izglītības programmu.
2020. gadā izglītības sistēmas saskārās ar zemu pieaugušo iesaisti mūžizglītībā, kur viens no galvenajiem cēloņiem bija motivācijas trūkums. Paradoksāli, taču šāds iemesls ir viens no galvenajiem šķēršļiem pieaugušo izglītībā arī 2025. gadā. Starp citiem iemesliem tostarp Latvijā bija zema mācību kvalitāte. Viens no iemesliem Īrijā bija profesionālās izglītības pedagogu pieejamība pieaugušo darba laikā, kas apgrūtināja mācību laiku saskaņošanu. Cits pieaugušo izglītībā iesaistes šķērslis bija laika trūkums. Arī studējošo mobilitāte bija salīdzinoši zema, kur galvenais iemesls bija pārāk lielā birokrātija, lai piedalītos mobilitātē, kā arī rezultātu atzīšanā.
Pēdējo 20 gadu laikā kvalitātes nodrošināšana un attīstība ir bijis būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu, ka mācīšanās rezultātu pieeja tiek konsekventi piemērota, sākot ar izglītības programmas izstrādes posma līdz pat mācīšanās rezultātu novērtēšanai.
Viss pētījums ir pieejams šeit:
Cedefop. (2025). Lifelong learning in 2000 and 2020.What has changed for the individual citizen? Cedefop research paper. Publications Office of the European Union. http://data.europa.eu/doi/10.2801/0797591
Linda Romele,
Eksperte izglītības un nodarbinātības jautājumos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība