Laiki mainās un Eiropai ir jāpārskata sava īstenotā politika, lielāku uzsvaru liekot uz tādiem izaicinājumiem kā produktivitāte, vienlīdzība un stratēģiskā autonomija, minēts CEDEFOP ziņojumā Shaping learning and skills for Europe (Veidojot mācīšanās kultūru un prasmes Eiropai – latv.). Jau Dragī ziņojumā ir norādīts, ka ir jāaptur konkurētspējas lejupslīde, ko pamatā ir veicinājis lēnais investīciju un produktivitātes pieaugums. Zināmā mērā tas ir tāpēc, ka zemas produktivitātes uzņēmumos tiek nepietiekami investēts darbinieku mācībās, kā rezultātā Eiropā prevalē zemu atalgots darbs salīdzinājumā ar citām OECD valstīm. Teorija saka, ka zema produktivitātes izaugsme un pieaugoša nevienlīdzība savstarpēji korelē. Šādos uzņēmumos nav novērojams straujš darba algas pieaugums, jo uzņēmumi ir ieinteresēti maksāt mazāk.
Jaunās tehnoloģijas kopā ar atbilstošām prasmēm var veicināt produktivitātes kāpumu. Lai gan informācija par ieguldījumiem mākslīgajā intelektā nav plaši pieejami, Eiropa no ASV ieguldījumu jomā atpaliek par 40-50% no ASV. Jaunākajā mākslīgā intelekta indeksa ziņojumā lēsts, ka laikā no 2013. gada līdz 2023. gadam privātās investīcijas mākslīgajā intelektā ES veidoja tikai piekto daļu no Ķīnas un desmito daļu no Amerikas Savienoto Valstu privātajām investīcijām, un šī atšķirība, šķiet, pieaug.[1]
Darbaspēka un prasmju trūkumus ES dienas kārtībā nav jaunums, ik pa laikam tiek izdoti politikas plānošanas dokumenti, lai uzlabotu darbaspēka pieejamību darba tirgum, mazinātu šķēršļus, kas kavē tādu prasmju apguvi, kas nepieciešamas darba tirgum (Osnabrikas deklarācija, Prasmju apvienības, Pamatprasmju rīcības plāns, STEM izglītības stratēģiskais plāns: konkurētspējai un inovācijai nepieciešamās prasmes, prasmju pārnesamības iniciatīva kā daļa no prasmju apvienību iniciatīvas, mikroapliecinājumi, Herninga deklarācija, ES mērķi 2020, Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns utt.). Prasmju apvienības (ar šo iniciatīvu Eiropas Komisija nāca klajā 2025. gada martā) skaidri pauž apņēmību uzlabot izglītību un mūžizglītību visā ES. Vienā no šādiem politikas plānošanas dokumentiem LETAs ziņojumā investīcijas prasmēs tiek uzskatītas par galveno zināšanu radīšanas un inovāciju virzītājspēku. Tajā tiek aicināts uzlabot ES iedzīvotāju pamatprasmes, digitālās prasmes un lasītprasmi, lai iedzīvotāji pilnībā varētu iekļauties sabiedrībā un veicināt ekonomisko izaugsmi. Savukārt Dragi ziņojumā industriālā politika un prasmes iet roku rokā. Lai Eiropa sasniegtu izaugsmes mērķus, tai ir pareizi un lietpratīgi jāinvestē cilvēku zināšanās un prasmēs.
CEDEFOP ziņojumā uzsvērts, ka universitātes Eiropā piedāvā augstas kvalitātes studijas, turklāt jauniešu īpatsvars, kuri pabeidz vismaz koledžas izglītību, ir augstāks nekā vidēji OECD valstīs. Attiecībā uz profesionālo izglītību: tie, kuri mācās vidējā profesionālajā izglītībā, veido 50% no visiem audzēkņiem/ skolēniem vidējās izglītības posmā. Aptuveni 70% no studentiem, kuri mācās sākotnējā profesionālajā izglītībā, dod iespēju turpināt mācības augstākajā izglītībā. Tas parāda sākotnējās profesionālās izglītības turpinājumu un perspektīvu starp daudzajām programmām.
Attiecībā uz profesionālo tālākizglītību: nereti tā vairāk balstās uz obligāto prasmju apguvi nevis darbinieka vajadzību izpēti. Saskaņā ar CEDEFOP prognozi paredzams, ka nodarbinātība personām ar augstāko izglītību pieaugs vēl par 21 % laikā no 2025. līdz 2035. gadam, savukārt nodarbināto personu ar vidēja līmeņa kvalifikāciju skaits saglabāsies lielā mērā stabils ar nelielu kritumu par aptuveni 1 %. Tā rezultātā līdz 2035. gadam mazāk nekā 10 % nodarbināto iedzīvotāju būs zemas kvalifikācijas[2]. Kopumā Eiropā ir novērojamas pozitīvas tendences – to jauniešu īpatsvars, kuri nemācās un nestrādā, samazinās, savukārt pieaugušo īpatsvars vecumā 25-34 ar augstāko izglītību pieaug. Tas rādītājs, kuru visticamāk neizdosies sasniegt, ir pieaugušo īpatsvars ar vismaz pamata digitālajām prasmēm.
Profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu pārrobežu mobilitāte pieaug, lai gan vidējais svešvalodu skaits, ko apgūst profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi, joprojām ir mazāks nekā vispārējā izglītībā.[3] Taču sākotnējās profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu īpatsvars, kuri piedalās pārrobežu mobilitātē, nesasniedz ES noteiktos mērķus (mērķis ir 8% -2025. gadā, 2022. gadā tie bija 5,1%).
Liela nozīme ir arī darba vidē balstītām mācībām. ES mērķis – 60% profesionālās izglītības iestāžu absolventu līdz 2025. gadam piedalītos mācībās darba vietā − jau tika pārsniegts 2023. gadā, sasniedzot 64,5 %.[4] Pētījumi liecina, ka garākas darba vidē balstītas mācības ar darba samaksu un stingru mācību plānu uzlabo nodarbinātības iespējas.[5] Taču izpratne par darba vidē balstītām mācībām no katras valsts atšķiras, ja ņem vērā, ka darba vidē jāpavada noteikts stundu skaits, tikai aptuveni piektā daļa profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi piedalās darba vidē balstītās mācībās. Latvija nav izņēmums – visvairāk sievietes ir nodarbinātas veselības un labklājības nozarēs.
Pieaugušo dalība izglītībā ir zema un nesasniedz noteiktos ES mērķus. Pašreizējās tendences liecina, ka ES, visticamāk, tā arī nesasniegs 2025. un 2030. gada mērķus. Starp mācībām dominē darba devēju apmaksāta neformālā izglītība, sasniedzot pat 80% no visu veidu pieaugušo izglītības. Nav pārsteigums, bet pēdējos gados ir pieaudzis arī mācību tiešsaistē skaits. Interesanti, ka, aizpildot brīvās darba vietas, darba devēji priekšroku dod jauniem darbiniekiem, nevis apmācīt esošos darbiniekus. Lielāko daļu no mācībām veido t.s. obligātās mācības, piemēram, darba aizsardzības kursi.
Viena no tendencēm, kas novērojama ES valstu profesionālās un pieaugušo izglītības jomā, ir virzīšanās prom no šauri specializētām programmām, priekšroku dodot prasmju un zināšanu programmu apguvei.[6] Eiropas politika līdz šim prioritāri ir atbalstījusi sākotnējo profesionālo izglītību un prasmju ieguvi, nevis pieaugušo izglītību.[7] Daudzu pieaugušo izglītības pieprasījums nepārvēršas piekļuvē mācību iespējām vai dalībā tajās informācijas trūkuma, laika, finansiālu ierobežojumu dēļ vai vienkārši tāpēc, ka darba devēji neuzskata novecojoša darbaspēka mācīšanos par vērtīgu ieguldījumu.[8]
Pieaugušo dalība mācībās ir atkarīga no izmaksām, attāluma līdz mācību vietai, ģimenes apstākļiem un atbalsta, veselība stāvokļa un vecuma, darba devēja atbalsta, mācību piedāvājuma, mācību grafika, arī no indivīda spējām mācīties utt. Lielā mērā iesaiste mācībās ir atkarīga no darba devēja atbalsta – vai darba devējs ļaus mācīties darba laikā vai darba laiks mācību laikā būs apmaksāts, vai pašas mācības būs apmaksātas no darba devēju puses. CEDEFOP ziņojumā ir uzsvērts, ka nereti pieaugušo mācībām tiek piemērota kategoriska pieeja, proti, apmācot pieaugušos ar zemām prasmēm vai bezdarbniekus, kas bieži vien neatspoguļo indivīdu reāli komplicēto dabu.[9] Līdz ar to pieaugušo piekļuve mācībām kļūst sadrumstalota, nekoordinēta, neelastīga, galu galā nepievilcīga un tajā kļūst grūti orientēties.[10] Nepienācīgi ir novērtēta mācīšanās darba vietā un tāds mācību veids kā pašvadīta mācīšanās. Svarīgi ir tas, ka plaisa starp mācīšanos un darbu arvien vairāk izzūd. Darba vietām jāveicina mācību vides attīstība un mācību videi jābūt iekļaujošai, un jāveicina tās loma.
Individualizētas mācības sniedz ne tikai pielāgotu mācīšanās veidu. Iespējams, mēs par maz uzsveram un izmantojam t.s. autonomijas priekšrocības, kas sniedz daudz vairāk par prasmju apguvi. Pētnieki uzskata, ka nākotnes iekļaujošā profesionālā izglītība un mācības lielāku uzsvaru liks uz caurviju prasmēm un pamatkompetencēm.[11] Iekļaujoša izglītība var tikt veicināta, īstenojot profesionālās izglītības programmu moduļus, neformālo izglītību un ikdienas mācīšanos, iepriekš iegūto mācīšanās rezultātu atzīšanu, individuālo mācību plānu izmantošanu.
Izglītības kvalitātes nozīme arvien pieaug, liela loma būs tādiem izglītības kvalitātes nodrošināšanas pasākumiem, kas vairāk orientējas uz sasniedzamajiem mācīšanās rezultātiem. Lai uzlabotu izglītības programmu kvalitāti, pēc pētnieku domām svarīgi ir atjaunot un/vai uzlabot uzticamību izglītības sistēmai.
Kādi tad ir nākotnes izaicinājumi? Viens no tiem noteikti ir efektīva un atbilstoša prasmju pielietošana. Svarīgi ir ne tikai apgūt jaunas zināšanas un prasmes, bet tās arī atbilstoši pielietot ikdienas darbā. Cedefop ziņojums norāda, ka ievērojama un aizvien pieaugoša daļa prasmju izaicinājumu, ar kuriem saskaras darba devēji, rodas organizācijās, kur pieejamo cilvēkresursu potenciāls netiek pilnībā novērtēts. Tāpēc vairāk būtu jāsadarbojas ar darba devējiem, veicinot viņu izpratni par mācību darba vietā nozīmi.
Avoti:
Cedefop (2020). Empowering adults through upskilling and reskilling pathways: Vol. 1: adult population with potential for upskilling and reskilling. Luxembourg: Publications Office. Cedefop reference series, No 112. http://data.europa.eu/doi/10.2801/691134
Cedefop (2021). The role of work-based learning in VET and tertiary education. Luxembourg: Publications Office. Cedefop research paper, No 80. http://data.europa.eu/doi/10.2801/799490
Cedefop. (2025). Shaping learning and skills for Europe: a time for commitment. Publications Office of the European Union. DOI: 10.2801/2783450. https://www.cedefop.europa.eu/en/publications/4223
Linda Romele Eksperte izglītības un nodarbinātības jautājumos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība
[1] - Cedefop (2025). Shaping learning and skills for Europe,
[2] - turpat
[3] - turpat
[4] - turpat
[5] - Cedefop (2021). The role of work-based learning in VET and tertiary education.
[6] - Cedefop, & ReferNet. (2023). Timeline of VET policies in Europe, Online tool.
[7] - Cedefop (2025). Shaping learning and skills for Europe,
[8] - turpat
[9] - turpat
[10] - Cedefop (2020). Empowering adults through upskilling and reskilling pathways. Volume 1: Adult population with potential for upskilling and reskilling.
[11] - Cedefop (2025). Shaping learning and skills for Europe,