Mūsdienu izglītības sistēma saskaras dažādiem izaicinājumiem, kas skar gan skolēnu akadēmisko sniegumu, gan emocionālo un psiholoģisko labbūtību. Līdz šim Latvijā skolēnu labbūtības mērīšana nav bijusi sistemātiska, nav balstīta uz instrumentiem, kuri atbilst starptautiskajiem metodoloģiskajiem standartiem. Labbūtības mērījumi indivīda līmenī ir nepieciešami, tomēr ir jāpāriet uz pieeju, kas ietver ne tikai datu iegūšanu, bet arī konkrētu, mērķtiecīgu rīcību.
Labbūtības mērīšana ir svarīgs rīks, lai izprastu situāciju skolās. Šādi iespējams saprast, kā jūtas katrs skolēns, un identificēt tos, kuriem mācībās ir nepieciešams papildu atbalsts. Taču mērīšana ir tikai sākumpunkts. Ja pētījuma īstenotājs aprobežojas tikai ar datu vākšanu un neizmanto tos, lai ieviestu reālas un nepieciešamas pārmaiņas, ne tikai šis process, bet arī rezultāti būs bezjēdzīgi. Mērījumiem vienmēr jāseko reālai rīcībai – gan individuālajā, gan sistēmas līmenī.
Ir svarīgi, lai pēc labbūtības mērījumiem skolās sekotu konkrēti soļi – tiktu izstrādāts individuālais atbalsta pasākumu plāns skolēnam, kurš mācību procesā piedzīvo grūtības, tiktu izvērtēta jau īstenoto pasākumu efektivitāte. Varētu skatīties līdzībās ar medicīnu, kur pēc diagnozes noteikšanas tiek piemērota ne vien atbilstoša ārstēšana, bet arī tā ir saskaņota ar pārējo medicīnas personālu. Izglītības kontekstā tas nozīmē personalizētu pieeju, kas palīdzētu katram skolēnam skolā justies droši, motivētam un rēķināties ar to, ka vajadzības gadījumā būs pieejams nepieciešamais atbalsts.
Starptautiskie pētījumi rāda, ka Latvijas skolēnu vidū ir fiksēts augsts pāridarījuma rādītājs, kā arī zema piederība skolai. Piederības skolai faktori parasti ir cieši saistīti ar kopējo skolēnu labbūtību, vienkāršoti sakot – vai es skolā jūtos gaidīts, cik droši es tajā jūtos, vai man skolā tiek sniegts nepieciešamais atbalsts. Ideālā labbūtības anketa pievērstos tieši šiem aspektiem – piederībai skolai, pieejamajam un saņemtajam atbalstam, drošībai, spējām tikt galā ar mācību grūtībām.
Uz savu galvu uzģenerējam anketu, palaižam skolās un ceram, ka būs labi
Šobrīd skolēnu labbūtības mērīšana Latvijā ir nesistemātiska. Dažādi reģioni un skolas izmanto atšķirīgus instrumentus, kas turklāt bieži vien nav zinātniski pārbaudīti, validēti. Atkal runājot līdzībās, tas ir kā mēģināt noteikt gaisa temperatūru ar termometru, kura precizitāti neviens nav pārbaudījis. Varbūt tas mēra temperatūru, varbūt gaisa kvalitāti, varbūt gaisa mitrumu. Respektīvi, mēs varam iegūt datus, bet nevaram būt pārliecināti, ka tie atspoguļo patieso situāciju un to, kas patiesi nepieciešams.
Mērīšanas procesam jābūt balstītam arī uz skaidriem mērķiem. Pirms veicam jebkādus mērījumus, ir jāuzdod jautājums – kāpēc mēs to darām un ko ar šiem datiem darīsim? Labbūtības mērīšanai nav jābūt pašmērķim; tā ir ļoti noderīgs instruments, kas jāizmanto, lai uzlabotu skolēnu ikdienu un attīstību ilgtermiņā.
Turklāt jāatgādina, ka labbūtība ir tieši saistīta arī ar mācību sniegumu – jo labāk skolēns jūtas, jo lielāka iespēja, ka viņam būs labāki mācību rezultāti. Un otrādi, piedzīvojot savu nesekmīgumu, piedzīvojot savu neefektivitāti, piedzīvojot mācīšanās grūtības, skolēnam var zust vēlme turpināt mācības nākamajos izglītības līmeņos.
Ko darīt ar iegūtajiem datiem?
Kad būsim ieguvuši individuālos labbūtības datus, pirmais solis būs nodrošināt, ka tie nonāk pie tiem, kas var rīkoties – skolotājiem, skolu psihologiem, vecākiem, pašvaldībām. Un šeit ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt, ka šos datus nedrīkst izmantot stigmatizācijai. Ja skolēns atzīst, ka skolā nejūtas droši vai piedzīvo stresu, šai informācijai jākalpo par pamatu palīdzības sniegšanai, nevis par iemeslu nosodījumam.
Uzskatu, ka labbūtības mērījumi var palīdzēt arī izglītības politikas veidotājiem. Centralizēti dati par skolēnu emocionālo un psiholoģisko labsajūtu ļautu precīzāk plānot atbalsta pasākumus un novērtēt jau īstenoto iniciatīvu efektivitāti. Ir iespēja izveidot kvalitatīvu sistēmu, kur ir skaidri rīcības algoritmi un iespējas palīdzēt bērnam.
Arī skolēns domā par izglītības kvalitāti
Lai panāktu izmaiņas, ir jāsāk ar metodoloģiski korektiem un standartizētiem rīkiem, kas ļauj precīzi mērīt labbūtību visos līmeņos – no individuāla skolēna līdz valstij kopumā. Tajā pašā laikā skolās ir jāattīsta kultūra, kurā bērns jūtas droši un novērtēts, un šeit liela nozīme ir pieaugušajiem. Drošības sajūta un piederības apziņa ir neatņemamas labbūtības sastāvdaļas, un tās ir tikpat svarīgas kā mācību sasniegumi.
Galu galā, arī skolēns domā par izglītības kvalitāti, tikai bieži vien praktiskās kategorijās – kā man tas, ko iemācījos, palīdzēs dzīvē, vai skolā saņemu nepieciešamo atbalstu, vai skolotājs atbildēs uz manu jautājumu, kad tāds radīsies utt. Uzskatu, ka skolēnu labbūtība nav tikai izglītības kvalitātes rādītājs, bet arī mūsu sabiedrības kopējās veselības spogulis. Mēs nevaram gaidīt, ka bērni sasniegs augstus rezultātus, ja viņi nejūtas labi. Tāpēc mērīšanai jābūt tikai pirmajam solim ceļā uz pārdomātu, mērķtiecīgu un uz skolēnu centrētu pieeju izglītībā.