Kā nodrošināt iespējas bērniem būt fiziski aktīvākiem?

2025. gada novembrī OECD Izglītības pētniecības un inovāciju centrs CERI publicēja darba dokumentu par valstu centieniem nodrošināt bērniem aktīvāku un veselīgāku dzīvesveidu - How can OECD countries empower children to be more physically active?

Bērnu iesaistīšana fiziskajās aktivitātēs OECD valstīm paver lielas iespējas uzlabot bērnu un jaunatnes veselību, mācību sekmes un labbūtību. Taču Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem par ikdienas fiziskajām aktivitātēm atbilst mazāk nekā viens no trim bērniem. CERI dokuments apraksta praksē pārbaudītas pieejas, kas  veicinājušas bērnu un jaunatnes aktivitātes vairākās OECD valstīs.

Prakses izpēte rāda, ka draugu, ģimenes locekļu un vienaudžu iesaistīšana aktīvāka dzīvesveida veicināšanā palielina vēlamo pārmaiņu ietekmi. Dokumentā sniegti ieteikumi ilgtspējīgai visu pārvaldes līmeņu iesaistīšanai mazkustīguma mazināšanā un kustības integrēšanā bērnu ikdienas dzīvē. Lai to panāktu, ir nepieciešama paradumu maiņa, to stingrāka izvērtēšana un atjaunota prioritāšu noteikšana skolās, pilsētās un kopienās.

Bērnu un jaunatnes fizisko aktivitāšu stāvoklis OECD valstīs

Veselīgu paradumu iedibināšana bērnībā palielina labbūtības, izglītības un veselības pozitīvus rezultātus gan tagadnē, gan vēlāk dzīvē. Pētījumi par pieaugušajiem Eiropas Savienībā (ES) atklāj - ja ikviens pieaugušais 27 ES dalībvalstīs sasniegtu ieteicamo fiziskās aktivitātes apjomu pieaugušajiem (150 minūtes vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes nedēļā), nākamo triju gadu desmitu laikā tiktu novērsti 11,5 miljoni jaunu neinfekciozo slimību gadījumu un katru gadu varētu novērst vairāk nekā 10 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu, kā rezultātā samazinātos sabiedrības veselības aprūpes izmaksas.

Fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē daudzus rādītājus, kas aptver bērnu un pusaudžu fizisko, psiholoģisko, sociālo un kognitīvo veselību. Paaugstināta fiziskā aktivitāte skolā ir saistīta ar vieglas līdz vidēji smagas depresijas samazināšanos, augstāku pašapziņu, lielāku pašefektivitāti un fizisko izturību, psiholoģisko noturību, lielāku vienlīdzību, kā arī uzlabotu miega kvalitāti.

Pasaules Veselības organizācijas fizisko aktivitāšu vadlīnijas

Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijas iesaka bērniem vecumā no 1 līdz 4 gadiem katru dienu veltīt 180 minūtes fiziskām aktivitātēm, tostarp mērenām līdz enerģiskām fiziskām aktivitātēm. Skolas vecuma bērniem un pusaudžiem (5–17 gadi) vadlīnijas iesaka vidēji vismaz 60 minūtes katru dienu, un vairākas reizes nedēļā iekļaut muskuļu un kaulu stiprināšanas aktivitātes.

Tādas aktivitātes kā dejošana, ātra iešana, spēles rotaļu laukumā, dažādi mājas darbi, skriešana un riteņbraukšana tiek uzskatītas par mērenām līdz enerģiskām fiziskām aktivitātēm. Lai gan skaidras fizisko aktivitāšu vadlīnijas ir būtiskas, tās pašas par sevi nav pietiekamas. Ieinteresētajām pusēm OECD valstīs ir jāizveido atbalstoša politika, vide un iespējas, lai veicinātu iedzīvotāju uzvedības maiņu.

Starptautiskie dati liecina, ka lielākā daļa bērnu mūsdienās fiziskajās aktivitātēs neiesaistās pietiekami. Tikai no 27% līdz 33% bērnu un pusaudžu ievēro ieteicamo fiziskās aktivitātes daudzumu dienā.

Lielās motorās prasmes

Lielās motorās prasmes (LMP) ir pamats sarežģītākām fiziskām aktivitātēm. Tās ietver lielās lokomocijas jeb pārvietošanās prasmes (piemēram, skriešanu un lēkšanu), priekšmetu kontroles prasmes (piemēram, ķeršanu un mešanu) un stabilitātes kustības (piemēram, līdzsvara noturēšanu un griešanos). Pētījumi, kas publicēti laikposmā no 2005. līdz 2019. gadam, parādīja, ka visā pasaulē bērni līdz septiņu gadu vecumam neizkopj atbilstošas ​​lielās motorās prasmes, salīdzinot ar bērniem 20. gs. 90-tajos gados. Šādas prasmes ir ļoti svarīgas veiksmīgai dalībai sportā, spēlēs un citās fiziskās aktivitātēs.

Spēles un rotaļas

Lielāko daļu no bērnu fiziskajām aktivitātēm nodrošina rotaļas un spēlēšanās, nevis formālas fizisko aktivitāšu nodarbības. Pētnieciskajā literatūrā rotaļas tiek definētas kā bērnu brīvprātīga dalība aktivitātēs, kas sniedz jautrību vai sniedz gandarījumu, parasti tāpēc, ka viņi to vēlas, nevis tāpēc, ka viņiem tas ir jādara. Lai gan pieaugušie bieži vien kļūdaini uzskata rupju rotaļu jeb ‘dauzīšanos’ kā vardarbīgu vai agresīvu un cenšas to novērst, tai ir svarīgas attīstības funkcijas - tā māca kontrolēt emocijas un atturēties potenciāli konkurences vai konfliktu situācijās.

Globālās aplēses liecina, ka mazāk nekā puse bērnu un pusaudžu katru dienu piedalās vairāk nekā divu stundu ilgās aktīvās rotaļās, un mazāk nekā puse dienā pavada vairāk nekā divas stundas svaigā gaisā. Pusaudžu gadījumā, laiks, kas pavadīts, izmantojot digitālās ierīces, ir daudz lielāks. Pārmērīga digitālo ierīču lietošana (definēta kā vairāk nekā 4 stundas dienā, sk. arī OECD PISA datu paneli) brīvā laika pavadīšanai ārpus skolas ir saistīta ar zemāku iesaistīšanos skolas un mācību aktivitātēs lielākajā daļā OECD valstu, savukārt mērenāka lietošana (2 līdz 4 stundas dienā) ir saistīta ar augstāku sniegumu matemātikā, lielāku apmierinātību ar dzīvi un piederības sajūtu skolai (sk. OECD ziņojumu par skolēnu brīvā laika pavadīšanu digitālajās ierīcēs).  

Tomēr nevar pieņemt, ka mazāks digitālo ierīču lietošanas laiks automātiski novedīs pie tā, ka bērns būs fiziski aktīvāks. Ir nepieciešamas mērķtiecīgas iniciatīvas, lai veicinātu aktīvākus brīvā laika pavadīšanas veidus.

Mūsdienu sabiedrībā, kurā arvien vairāk tiek novērsti dažādi riski, bērnu iespējas patstāvīgi kustēties un riskēt rotaļu laikā ir ievērojami samazinājušās. Lai gan bērnu drošība ir īpaši svarīga, pētījumi liecina, ka riska uzņemšanās bērniem spēlējoties ir izšķiroši svarīga bērnu patstāvības, izturības un vispārējās attīstības veicināšanā. Līdzsvars starp uzraudzības nodrošināšanu un ļaušanu bērniem brīvi pētīt apkārtni ir atkarīgs no bērna īpašībām un vides apstākļiem. Ir dabiski, ka noteiktā vidē un jaunākiem bērniem ir nepieciešama daudz ciešāka uzraudzība. Tomēr bērnu iespējas pašiem izpētīt vidi ir arvien vairāk ierobežotas, galvenokārt vecāku pārmērīgās piesardzības dēļ. Pārspīlētas bailes no traumām vai sabiedrības nosodījuma ir novedušas pie tā, ka pieaugušie ierobežo bērnu iespējas iesaistīties riskantās rotaļās un pat pārvietoties savā apkārtnē. Pieaugot vecāku bažām par drošību, bērnu brīvība izpētīt un attīstīt riska pārvaldības prasmes ir arvien vairāk ierobežota. Dažas aktivitātes, kas iepriekšējās paaudzēs bija dabiskas, tagad tiek uzskatītas par pārāk bīstamām. Īpaši satraucošs piemērs ir bērnu neatkarīgas mobilitātes samazināšanās, piemēram, dodoties uz skolu vienatnē ar kājām vai velosipēdu.

Ļaut bērniem uzņemties risku nenozīmē atstāt novārtā drošību, bet gan sniegt viņiem pieredzi, kas nepieciešama, lai attīstītu izturību, problēmu risināšanas spējas un patstāvību. Būs neiespējami pasargāt bērnus no visiem apdraudējumiem, taču ir jārada vide, kas līdzsvaro viņu drošību un iespējas izpētīt apkārtni, un uzņemties risku. Pieaugušajiem ir jāsarunājas ar bērniem un jābrīdina par iespējamajiem riskiem un to, kā izvairīties no traumatiskām situācijām.

Organizētas sporta aktivitātes

Fiziskā aktivitāte parasti samazinās, bērniem sasniedzot pusaudža vecumu. Tas daļēji ir tāpēc, ka, bērniem pieaugot, mainās prioritātes un par galvenajām nodarbēm kļūst aktivitātes, kas rada iespējas gūt atzinību un apbrīnu, kā arī veidot savu identitāti. Rezultātā fiziskā aktivitāte arvien vairāk tiek saistīta ar “sportiska” cilvēka identitāti (t. i., dalību sacensību sportā) un mazāk ar spēlēm un brīvā laika pavadīšanu. Laika trūkums, izmaksas un attālums ir galvenie praktiskie šķēršļi bērnu dalībai sportā. Pētnieki apgalvo - lai veicinātu fizisko aktivitāti, sportā ir maināmi uzsvari uz lielāku līdzsvaru starp sacensībām, brīvā laika pavadīšanu, socializēšanos un labbūtību.

Fiziskā izglītība

Fiziskās audzināšanas stundas ir viena no nedaudzām regulārajām iespējām, kad skolēniem ir iespējas būt aktīviem sporta pedagogu profesionālā uzraudzībā, piedaloties mērenās līdz intensīvās fiziskās aktivitātēs. Vidēji OECD valstīs 41% no obligātā mācību laika sākumskolā tiek veltīts skolēnu lasītprasmes un rēķināšanas pamatprasmju apguvei, bet 10% tiek atvēlēti fiziskajai audzināšanai un veselībai. OECD valstīs, kurās mācību laiks katram priekšmetam ir noteikts, 7.-9. klašu skolēniem lasītprasme un rēķināšana veido vidēji 27% no obligātā mācību satura (par 14 procentpunktiem mazāk nekā sākumskolā), savukārt fiziskajai audzināšanai un veselībai atvēlētā laika daļa samazinās par 2 procentpunktiem līdz 8%.

Fiziskās aktivitātes veicināšana

Ir daudz veidu, kā plānot fizisko aktivitāšu veicināšanu, taču sociāli ekoloģiskais modelis (SEM) (sk. arī sociāli ekoloģiskā sistēma) ir kļuvis plaši izmantots tā visaptverošās pieejas dēļ. Tas apraksta uzvedības cēloņus un mijiedarbību starp individuālajiem, sociālajiem un vides faktoriem, kas nosaka veselības paradumus.

Pasākumi personu līmenī

Šajā līmenī tiek skatītas individuālās īpašības, piemēram, zināšanas, attieksmes, uzvedība, pašvērtējums un prasmes. Pētījumi rāda, ka dzimums ir visbiežāk minētais ietekmējošais faktors, savukārt pašvērtējums (pašefektivitāte, priekštats par savu veselību, fiziskā sevis uztvere, dalības motīvi un priekštats par savu kompetenci, un prieks) bija spēcīgākais bērnu vai pusaudžu līdzdalības fiziskajās aktivitātēs prognozētājs. Jo ​​vairāk pusaudži koncentrējas uz iekšēju mērķu sasniegšanu, piemēram, jaunu prasmju attīstīšanu, jo autonomāki viņi jūtas un jo vairāk viņi mēdz iesaistīties fiziskajās aktivitātēs. Šos atklājumus apstiprina arī kvalitatīvie pētījumi, proti, “nespēja būt labam sportā”, “bailes tikt vērtētam/apkaunotam” un “atbilstība dzimumu stereotipam” ir nozīmīgākie šķēršļi pusaudžu dalībai fiziskajās aktivitātēs.

Pētījumi par dzimumu nevienlīdzību OECD valstīs liecina par pozitīvu progresu, pakāpeniski pieaugot meiteņu skaitam, kuras nodarbojas ar sportu, turklāt īpaši tradicionāli vīriešu pārstāvētajos sporta veidos, piemēram, futbolā un kriketā. Tomēr pētījumi joprojām liecina, ka savu spēju un kompetenču vērtēšana un ķermeņa tēla uztvere joprojām ir šķērslis meiteņu līdzdalībai sportā. Šķērslis ir arī atbalstošu vienaudžu, vecāku un skolotāju trūkums, kā arī fiziskā vide un skolas mācību programma, kas nav pielāgota viņu vajadzībām vai vēlmēm. Sabiedrībām būtu pienākums lauzt dzimumu stereotipus, kas bieži vien ir šķērslis meiteņu dalībai fiziskajās aktivitātēs.

Drošība ir ārkārtīgi svarīga, runājot par dažādām fiziskām aktivitātēm. Daudzos pētījumos ir atklāts, ka satiksmes intensitāte, nepietiekama gājēju infrastruktūra un bīstama autotransporta vide ir šķērslis bērnu pārvietošanās aktivitātēm.

Aktīva pārvietošanās uz skolu un no tās sniedz daudz priekšrocību. Tā veicina bērnu veselīgu attīstību, vienlaikus risinot ilgtspējības un dzīves kvalitātes problēmas pilsētvidē. Tomēr, runājot par fizisko aktivitāti, politikas veidotāji bieži vien ignorē aktīvās pārvietošanās uz skolu ieguldījumu ikdienas fizisko aktivitāšu līmenī. Lai izmantotu šo lielo potenciālu, ir svarīgi, lai aktīvā pārvietošanās uz skolu un no tās tiktu uzskatīta par integrētu “būtisku risināmu jautājumu”, ko var veiksmīgi īstenot, ja tā risināšanā iesaistās vairākas jomas un ieinteresētās puses. Tādi jautājumi kā attālums līdz skolai, laika efektivitāte, sociālā un satiksmes drošība, satiksmes plūsmas un stāvvietu problēmas ap skolām, velosipēdu novietņu ietilpība skolās un pašvaldību un skolu atbalsts ir jākoordinē vienlaicīgi. Lai panāktu izmaiņas, ir nepieciešama domāšanas maiņa.

Pasākumi starpperosnu līmenī

Draugu, vecāku un skolotāju atbalsts ir bērna fiziskās aktivitātes līmeņa un iedarbīgu intervences mērķu nozīmīgi pozitīvi prognozētāji. Sistemātiska faktoru, kas ietekmē skolas vecuma bērnu dalību fiziskajās aktivitātēs, pārskatīšana liecina, ka visbiežāk minētais faktors starppersonu līmenī ir draugu ietekme.

Vecāki tieši ietekmē savu bērnu fiziskās aktivitātes, sniedzot loģistikas atbalstu, piemēram, transportu uz sporta objektiem, un netieši, modelējot aktīvu dzīvesveidu. Turklāt vecāku pašu fiziskās aktivitātes uzvedība ir saistīta ar bērnu fiziskās aktivitātes uzvedību.

Pētījumi liecina, ka intervences, kas atbalsta vecāku līdzdalību fiziskajās aktivitātēs (t. i., kad vecāki ir fiziski aktīvi kopā ar saviem bērniem), fiziskās aktivitātes modelēšanu un vecāku audzināšanas pieejas, ir iedarbīgākas bērniem vecumā no 5 līdz 12 gadiem. Runājot par pusaudžiem, ir vājāki pierādījumi par vecāku un bērnu fiziskās aktivitātes saistības stiprumu. Pusaudža gados, un jo īpaši pusaudža vecuma vidū (14–17 gadi), attiecības starp pusaudžiem un vecākiem mainās, un vienaudžu ietekme kļūst arvien svarīgāka. Tāpēc politikā jāiekļauj intervences, kas vērstas uz to attiecību loku, kas ir visatbilstošākās fiziskās aktivitātes veicināšanai visā bērnībā, tostarp vecākiem, bet arī draugiem un skolotājiem.

Pasākumi organizāciju līmenī

Skolas

Skolām var būt izšķiroša loma fizisko aktivitāšu veicināšanā, sniedzot skolēniem atbilstošas iespējas, atbalstot skolotājus un uzlabojot skolas vidi, lai veicinātu kustības visas skolas dienas garumā. Skolēnu viedokļu uzklausīšana palīdz skolām saprast, kas bērniem patiesībā patīk un ko viņi novērtē fiziskajās aktivitātēs.

Atsevišķi pasākumi, visticamāk, būtiski neietekmēs skolēnu fiziskās aktivitātes līmeni. Tā vietā ir ļoti svarīga visaptveroša skolas pieeja.

Indivīdu, kuri aizraujas ar fizisko aktivitāti, klātbūtne ir izšķiroša, lai skolā būtu atbalstoša kultūra un tiktu izveidota iestādes politika fiziskās aktivitātes veicināšanai. Starptautiskie salīdzinošie pētījumi arī atklāj, ka fiziskās aktivitātes veicināšanai skolā ir vislielākās izredzes gūt panākumus, ja skolā ir atzīts un motivēts fiziskās aktivitātes aizstāvis - čempions, kura centienus atbalsta skolas vadība un personāls. Ja indivīdam ir šis čempiona statuss, viņš var vieglāk ietekmēt skolas līmeņa politikas izstrādi un politikas īstenošanas panākumus skolā. Šis cilvēks var būt gan direktors, gan klases skolotājs, vai fiziskās audzināšanas speciālists.

Sporta klubi

Lai gan skolām ir galvenā loma fizisko aktivitāšu veicināšanā, arī citām organizācijām ir nozīmīga loma bērnu fiziskās aktivitātes paradumu veidošanā. Pētījumu dati liecina, ka centienu koncentrēšana tikai uz vienu vidi, piemēram, skolām, visticamāk, neradīs būtisku pozitīvu ietekmi uz fizisko aktivitāti un liekā svara mazināšanu, ja vien plašāka vide neatbalsta uzvedības maiņu. Daudzās OECD valstīs joprojām trūkst praktisku rīku, kas atbalstītu veselības veicināšanas stratēģiju ieviešanu, uzraudzību un novērtēšanu sporta federācijās. Viens no nedaudziem piemēriem ir Eiropas Komisijas finansētā iniciatīva Sporta klubi veselībai, kas izstrādāja veselības veicināšanas vadlīnijas un to ieviešanas modeli sporta klubiem, īpaši ņemot vērā dažādas vecuma grupas, tostarp bērnus. Politikas veidotāju galvenajam mērķim OECD valstīs vajadzētu būt atbalsta sniegšana sporta klubiem un nacionālajām sporta federācijām, kas strādā ar bērniem, lai nodrošinātu, ka veselības veicināšanas aktivitātes ir daļa no sporta klubu pamatdarbības.

Kopienas līmenis

Bērnu fiziskās aktivitātes veicināšanai ir nepieciešams veidot drošākas apkaimes ar augstas kvalitātes un pieejamu fizisko aktivitāšu infrastruktūru. Piemēram, pētījumi ir atklājuši, ka nedēļas nogales fizisko aktivitāti ietekmē vides kvalitāte 100 metru rādiusā ap mazu bērnu mājām. Papildus piekļuvei parkiem un atpūtas vietām, tādi apkārtnes pieejamības faktori gājējiem kā ielu savienojamība, droši pastaigu un riteņbraukšanas maršruti, un sabiedriskā transporta pieejamība ir saistīti ar bērnu fiziskajām aktivitātēm, jo ​​īpaši aktīvām spēlēm un aktīvu pārvietošanās veidu ārpus skolas. Svarīgi ir nodrošināt, lai skolas un bērnu aprūpes iestādes būtu pieejamas bērniem ārpus darba laika. Pētījumi Amerikas Savienotajās Valstīs atklāja, ka mazāk nekā puse skolu nodrošina kopienas piekļuvi iestādēm ārpus skolas mācību stundām, un šī tendence novērojama arī citās valstīs.

Tomēr fiziskās vides ietekmi uz fiziskās aktivitātes uzvedību nosaka ne tikai noteiktu vietu esamība, bet arī bērnu uztvere par šīm publiskajām vietām, ko literatūrā dēvē par piesaisti vietai (place attachment). Personas-procesa-vietas (PPP) ietvars definē piesaisti vietai kā saikni starp indivīdu vai grupu un vietu. Piesaiste vietai ir ļoti svarīga pieeja, mēģinot izprast uzvedību, un vairumā gadījumu piesaiste vietai noved pie labvēlīgas uzvedības (piemēram, fiziskajām aktivitātēm). Pētnieki par PPP ietvaru bērnu un jauniešu fiziskajām aktivitātēm rosina domāt šādos veidos:

• persona – kādas ir bērnu un jauniešu individuālās vai kolektīvās saiknes ar fiziskajām aktivitātēm draudzīgām vietām viņu apkārtnē?
• vieta – kuras fiziskajām aktivitātēm draudzīgas un nedraudzīgas vietas bērni un jaunieši identificē, un kāds ir šo vietu raksturojums?
• process – kādi psiholoģiskie mehānismi ir iesaistīti bērnu un jauniešu piesaistē fiziskajām aktivitātēm draudzīgām vietām?

Viens no veidiem, kā palīdzēt veidot piesaisti vietai, izmantojot pozitīvas atmiņas un pieredzi, ir sadarboties ar bērniem, lai kopā ar viņiem radītu aktivitāšu telpas, vietas vai lakumus. Ir izpētīts, ka kopienas locekļu, bērnu un ģimeņu iesaistīšana rotaļu laukumu renovācijā var būt svarīgs faktors to izmantošanai, kā arī kopējam fizisko aktivitāšu līmenim bērnu vidū.

ANO Bērnu tiesību konvencijas (UNCRC) 31. pants atzīst rotaļas par bērnu pamattiesībām, un to atbalstam ir nepieciešama specializēta infrastruktūra, piemēram, rotaļu laukumi. Tomēr bērni regulāri piesavinās un izbauda spēlēšanos vietās, kas nav paredzētas rotaļām, un tas nereti rada konfliktus ar pieaugušajiem, kuri uzskata tādas rotaļas par antisociālām, kaitīgām vai traucējošām. Bērna tiesību liegšana rotaļāties ārpus tam paredzētajiem spēļu laukumiem ierobežo bērnu iespējas būt fiziski aktīviem, izmantojot spontānas rotaļas. Nesen tika lēsts, ka tikai viens no četriem bērniem, kas aug Apvienotajā Karalistē, regulāri rotaļājas uz ielas, savukārt gandrīz trīs ceturtdaļas no viņu vecvecāku paaudzes ziņoja, ka spēlējušies ārā vairākas reizes nedēļā. Ir svarīgi, lai politikas veidotāji atzītu, ka apkaimēm būtu jāatbalsta spēlēšanos arī ārpus paredzētajām vietām, jo ​​to ierobežošana rada risku izslēgt bērnu iespējas nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.

Politikas līmenis

Politikas pasākumiem ir svarīga loma, lai signalizētu skolām, organizācijām un kopienām, ka fizisko aktivitāšu veicināšana ir neatņemama izglītības sastāvdaļa.

Nepietiekams bērnu fiziskās aktivitātes līmenis ir sarežģīta sabiedrības veselības problēma, kas prasa visaptverošu politikas izstrādi. Tas ietver stratēģiju izmantošanu veselības aprūpē, sportā, transportā un pilsētplānošanā, vienlaikus nosakot izmērāmus uzraudzības rādītājus, piešķirot budžetus īstenošanai un novērtēšanai, tostarp paredzot līdzekļus konkrētām grupām (piemēram, bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti), tostarp izmantojot plašsaziņas līdzekļu komponentus (piemēram, mārketinga kampaņas).

Analizējot valdības politikas efektīvu ietekmi uz iedzīvotāju fizisko aktivitāti un līdzdalību sportā, pētnieki ieskicē četras plašas politikas rīcības jomas:

• sporta politika – ietver sporta objektu un infrastruktūras piedāvājuma palielināšanu, finansiālo šķēršļu samazināšanu, lai nodarbotos ar sportu, kopienu partnerību finansēšanu, lai mērķētu uz galvenajām demogrāfiskajām grupām, piemēram, bērniem, sievietēm un cilvēkiem ar invaliditāti, un sabiedrības intereses veicināšanu par sportu,
• izglītības politika – īpaši iedarbīgi ietekmes pasākumi ir fiziskā audzināšana izglītības iestādēs, skolas sports, fiziskā audzināšana klasē, dinamiskas pauzes starp mācību stundām un iespējas izmantot skolas telpas ārpusstundu sporta pasākumiem. Izglītības politikai, kas nosaka minimālo obligāto laiku fiziskās audzināšanas stundām un atbalsta intervences ārpusklases fiziskajām aktivitātēm, ir vislielākie efektivitātes pierādījumi un tā mazina atšķirības starp skolām,
• aktīvas ceļošanas politika – ietver ērtākas transporta infrastruktūras attīstīšanu, aktīvas ceļošanas izvēles veicināšanu un atvieglotu pāreju no privāto automašīnu izmantošanas uz citiem transporta veidiem,
• mediju politika – pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, tiek ieteikta politika, kas atbalsta plašsaziņas līdzekļu kampaņas un reklāmu, lai sabiedrībā veicinātu bērnu fizisko aktivitāti.

Viens no veidiem, kā nodrošināt politikas, kuras mērķis ir mainīt fizisko aktivitāšu paradumus, piemērotību, ir iesaistīt bērnus diskusijās. Plašs literatūras klāsts liecina, ka bērnu līdzdalība lēmumu pieņemšanā jautājumos, kas viņus skar, ir būtiska ne tikai no bērnu tiesību viedokļa, bet arī ir saistīta ar pozitīviem rezultātiem gan individuālā, gan sabiedrības līmenī.

Valsts mēroga fizisko aktivitāšu vadlīniju izstrāde ir galvenais instruments, lai atbalstītu politiku, tās uzraudzību un īstenošanu. Tās sniedz iespēju uzlabot komunikāciju par fizisko aktivitāti dažādām auditorijām, cenšoties palielināt bērnu aktivitātes līmeni.

Labas prakses piemēri

Ziņojumā sniegti dažādu valstu deviņi labas prakses un iedvesmas piemēri bērnu un jauniešu fizisko aktivitāšu veicināšanā.

Piemēram, Īrijas Aktīvo skolu karoga iniciatīvai ir astoņi konkrēti darbības virzieni programmas īstenošanai:

1. Visas skolas pieeja – lai gūtu panākumus katrā klasē, skolas vadība un darbinieki apņemas atbalstīt un veicināt aktivitātes, un iesaistīties pārdomās, diskusijās, rīcības plānošanas un sadarbības procesā visā skolā.
2. Mācīšanās fiziski aktīvākā veidā - skolotāji tiek atbalstīti, lai atrastu veidus, kā mācīt visus priekšmetus fiziski aktīvākā veidā, lai aktivizētu mācīšanos telpās un ārpus tām, izmantojot aktivitāšu pārtraukumus un kustības mācību laikā.
3. Izklaide un līdzdalība - skolas tiek aicinātas mainīt akcentus no sacensību sporta uz fizisko aktivitāti labsajūtas un līdzdalības veicināšanai, kas stiprina draudzību un saiknes sajūtu ar skolas kopienu.
4. Fiziskās iespējas visiem - aktivitātes tiek plānotas, ņemot vērā pieejamību un ilgtspējību, lai gan darbinieki, gan skolēni vairāk kustētos, paplašinot fiziskās aktivitātes iespēju klāstu, lai apmierinātu visu skolas kopienas locekļu vajadzības, intereses un spējas.
5. Skolēnu viedoklis - skolai ir jāaicina skolēni sniegt atsauksmes, idejas un ieteikumus, uzklausīt tos un rīkoties saskaņā ar tiem. Tas arī mudina skolēnus uzņemties atbildību un vadīt pārmaiņas savās skolās.
6. Mācīšanās no citiem - skolas var izmantot atbalsta tīklu, lai atrastu labākās prakses piemērus, inovācijas un veiksmīgas iniciatīvas, kas tiek demonstrētas, apstiprinātas un kopīgotas.
7. Partnerība - sadarbības pieeja, kurā skolas sadarbojas, lai attīstītu un stiprinātu partnerības ar vecākiem, vietējām organizācijām un valsts aģentūrām.
8. Kopīgas izstrādes pieeja - aktīvo skolu karoga kritēriji un programmas tiek izstrādātas sadarbībā ar skolām, valsts organizācijām un ekspertu grupām.

Kopienu iniciatīvām ir liels potenciāls būtiski ietekmēt sabiedrību, kā to apliecina Pagaidu rotaļu ielas Lielbritānijā. Tādas programmas kā Portugāles velosipēdu vilcieni un Barselonas rotaļu plāns rāda, ka fiziskās aktivitātes veicināšanas integrēšana pilsētu mobilitātes un atpūtas programmās pamatojas starpnozaru sadarbībā.

Bērnu fizisko aktivitāšu palielināšana prasa plašākas kultūras pārmaiņas visā sabiedrībā. Valdībām ir jāīsteno starpnozaru pieeja, lai mazinātu autotransporta plūsmu ielās, cīnītos pret mazkustīgu dzīvesveidu un uzlabotu drošību publiskajās vietās. Pilsētplānošanai, kas veicina rotaļas brīvā dabā, ir būtiska loma, lai padarītu pilsētas piemērotākas dzīvošanai. Kultūras pārmaiņas ietver arī attieksmes pret risku pārskatīšanu. Bērni dabiski meklē situācijas, kas ir gan aizraujošas, gan izaicinošas, un šī pieredze sekmē viņu kognitīvo un fizisko attīstību. Politikas veidotājiem, pedagogiem un vecākiem ir jāatzīst bērnu rotaļu attīstošā loma. Vecāki ir jāatbalsta, lai viņi rādītu piemēru, iesaistoties fiziskās aktivitātēs un izprotot, ka viņu uzvedība ietekmē viņu bērnus. Kopā šie centieni veicina kultūru, kurā fiziskā aktivitāte tiek novērtēta, ir pieejama un integrēta visu bērnu ikdienas dzīvē.