Arvien biežāk dažādos formātos un politikas plānošanas dokumentos tiek lietots termins “cilvēkkapitāls”. Nacionālā līmenī ir izstrādāta cilvēkkapitāla attīstības stratēģija, varas gaiteņos ir “iestrēdzis” cilvēkkapitāla attīstības rīcības plāns 2025-2027. Kalendārs un notikumi iet savu gaitu, bet tikmēr cilvēkkapitāla attīstības rīcības plāns 2025-2027 atpaliek no sava nosaukuma. Ekonomikas ministrijā ir izveidots Cilvēkkapitāla attīstības departaments, tādā veidā piesakot savas tiesības uz cilvēkkapitāla politikas veidošanu Latvijā.
Cilvēkkapitāls – tas ir zināšanu un prasmju kopums, kas tiek uzkrāts un pilnveidots mūža garumā izglītība darba pieredzē un ietekmē darba produktivitāti. Cilvēkkapitāla teorija aplūko strādājošos kā ražošanas faktoru uzņēmējdarbības procesā. Lai saņemtu augstāku darba samaksu, strādājošie uzkrāj cilvēkkapitālu – zināšanas un prasmes caur izglītību un darba pieredzi. Jāatzīmē, ka cilvēkkapitāla teorija viennozīmīgi nepierāda pozitīvu korelāciju starp izglītības līmeni un darba samaksas/darba produktivitātes pieaugumu, jo, piemēram, augstākā izglītība var signalizēt (zināms teorijā kā signalizēšanas modelis) par strādājošā iespējami augstāku darba produktivitāti, taču pirms pieņemšanas darbā darba devējs nevar būt pārliecināts, kakonkrētā strādājošā augstākā izglītība dos arī lielāku darba produktivitāti.
Ieskatam jāatzīmē, ka jau skotu filozofs un ekonomists Ā. Smits norādīja uz izglītības ietekmi uz darba samaksu, starpību starp pieciem pamata principiem, kāpēc algas par darbu atšķiras, definējot arī principu − izmaksas, kuras veido nepieciešamo prasmju un zināšanu apguvi, kas ietver sevī izglītības iegūšanas izmaksas, kuras ir nepieciešamas darba veikšanai (Eliott, 1999, 314). Būtiski, ka Ā. Smits norādīja, ka pastāv sakarība starp darba samaksas lielumu un izglītību, t.i., nodarbošanās, kurām ir nepieciešama labāka izglītība, ir labāk atalgotas nekā darbi, kuros nav nepieciešama šāda izglītība. Ā. Smits jau 1776. gadā norādīja uz līdzībām starp izglītību un investīcijām tehnikā (Smith, 1904, 13). Ā. Smits atzina, ka investīcijām cilvēkapitālā jābūt salīdzināmām ar investīcijām fiziskajā kapitālā jeb tehnikā. Vienlaikus jāņem vērā, ka Ā. Smita laikā strādājošā mūža ilgums bija krietni īsāks nekā mūsdienās, līdz ar to atdevei no investīcijām cilvēkkapitālā būtu jāpārsniedz investīcijas fiziskajā kapitālā jeb tehniki īsākā laika periodā.
Lēmums apgūt jaunas iemaņas ir investīciju rakstura lēmums nolūkā saņemt augstāku darba samaksu. Prasmju un jaunu iemaņu apguve ir tikai viens no ieguldījumu cilvēkkapitālā veidiem, ko indivīds jeb strādājošais var izmantot. Investīcijas veselībā var ietekmēt arī strādājošā darba produktivitāti. Darba devēji var ieguldīt investīcijas ēkās, tehnikā utt., līdz ar to, lai varētu izvērtēt investīciju atdevi, cilvēkkapitālam jābūt izmērāmam un salīdzināmam ar citiem investīciju veidiem.
Eiropas ierēdņi norāda, ka investīcijas izglītībā būtu jāveicina tajās jomās, kurās ekonomiskā atdeve un sociālais rezultāts būtu visaugstākie. Pētījumi pierāda, ka šīs jomas ir tieši mūžizglītības cikla sākuma posms – pamatzināšanas un prasmes. Tas ietekmē arī spēju apgūt zināšanas vēlākā dzīves posmā un izmantot mūžizglītības iespējas – sākotnēji iegūtās izglītības efekts jeb ietekme uz spējām iesaistīties un apgūt zināšanas vēlākos dzīves posmos. Tajā pašā laikā autori norāda, ka investīcijas izglītībā dzīves sākuma posmā nav produktīvas, ja neseko investīcijas vēlākā dzīves posmā, kas vēl vairāk pasvītro mūžizglītības lielo nozīmi.
Lielāko daļu no investīcijām cilvēkkapitālā lielākoties pasaulē uzņemas valsts (ES-27 2022. gadā valsts izdevumu īpatsvars no izdevumiem izglītībā visos līmeņos veidoja 93,8%) (Eurostat). Latvijā tie bija 89,6%.
Privātajām investīcijām cilvēkkapitālā var būt vairākas formas – psiholoģiskā, sociālā un monetārā forma (Elliott, 1999, 155). Kaut arī monetārā forma ir tikai viens no privāto investīciju veidiem, visas formas ir papildu saistītas ar tiešām vai netiešām izmaksām.
Psiholoģiskā forma ir saistīta ar grūtībām mācību procesā. Sociālās izmaksas ir saistītas ar „zaudētajām iespējām”, proti, kad indivīds sociālo aktivitāšu vietā izvēlas mācīties un zaudē iespējas iesaistīties dažādos sociāla rakstura pasākumos. Indivīds var pieņemt lēmumu neturpināt mācības pēc vidusskolas beigšanas, ja izdevumi pārsniedz ieguvumus un izglītībai ir negatīva patēriņa vērtība.
Monetārā forma ietver izmaksas, kas ir saistītas gan ar „zaudētajām iespējām” (laiks, ko indivīds pavada mācoties var tikt patērēts citām aktivitātēm), gan ar tiešiem finanšu ieguldījumiem. Zaudētās iespējas – tās ir izmaksas, kas ir saistītas ar atteikšanos no cita labāka darba, kā arī izmaksas, kas rodas, kad indivīds netiek nodrošināts ar darbu. Pie zaudētām iespējām būtu pieskaitāma starpība starp iespējamo darba samaksu un samaksu, kuru saņem strādājošais mācību laikā. Aplūkosim piemēru, kas demonstrē augstākās izglītības iespēju izmaksas. Tā, piemēram, 2024. gadā Latvijā jauniešu bezdarbs vecumā no 20 – 24 gadiem bija 12,1%, bet vidējā bruto darba samaksa valstī 1 685 eiro. Augstākās izglītības zaudēto iespēju izmaksas bija (1-0,121) x 1685 eiro = 0,879 x 1 685 eiro = 1 481,12 , t.i., jo augstāks ir jauniešu bezdarbs, jo zemākas ir zaudēto iespēju izmaksas, jo samazinās nodarbinātības varbūtība. Tāpat pie izmaksām par investīcijām cilvēkresursos jāpieskaita izmaksas, kas tieši ir saistītas ar izdevumiem – mācību maksa, ceļa un uzturēšanās izdevumi (ja izglītība tiek iegūta citā pilsētā), izdevumi par grāmatām un tehnikas iegādi.
Jo augstāks ir jauniešu bezdarbs, jo zemākas ir zaudēto iespēju izmaksas, samazinoties nodarbinātības varbūtībai un otrādi – jo augstāka ir jauniešu nodarbinātība, jo lielākas ir „zaudēto iespēju” izmaksas, kuras saistītas ar zaudētiem ienākumiem, kamēr indivīds mācās.
Ieguvumi no investīcijām cilvēkresursos varbūt divējādi – finanšu un nefinanšu, kā piemēram, uzlabojumi darba apstākļos. Pie nefinanšu ieguvumiem pieskaitāma tendence, ka izglītoti cilvēki ilgāk dzīvo, ņemot vērā, ka izglītotiem cilvēkiem palielinās zināšanas par veselīgu dzīves veidu un veidiem kā pagarināt dzīves ilgumu.
Praksē, lai salīdzinātu cilvēkkapitālu, tiek pielietoti šādi rādītāji:
-
iedzīvotāju vai darbaspēka vidējais izglītības gadu skaits;
-
investīciju lielums – privātais un valsts, kur investīciju lielums uz vienu indivīdu noteiktā laika periodā tiek reizināts ar gadu skaitu, ko indivīds pavada skolā;
-
kvalitātes testu rādītāji.
Savukārt investīciju efektivitāti var noteikt un salīdzināt ar izglītības privātās un sociālās atdeves rādītājiem.
Izglītības līmeni valstī raksturo arī tādi rādītāji kā pirmskolas vecuma skolēnu skaits, izglītības sistēmas centralizācija/decentralizācija, studiju un profesionālo programmu specializācijas, studējušo un skolēnu skaits, kuri priekšlaicīgi pamet studijas, universitātes reitings, investīcijas izglītībā – privātais un valsts investīciju īpatsvars augstākajā izglītībā.
Darba tirgū cilvēkresursus galvenokārt mēra pēc darbaspēka izglītības līmeņa, savukārt tas ir saistīts ar noteiktām izglītības izmaksām. No tā savukārt izriet, ka darbu kā ražošanas faktoru var izmērīt ne tikai ar strādājošo skaitu, bet arī ar investīcijām – izglītības izmaksām uz katru strādājošo.
Lai novērtētu investīcijas cilvēkkapitālā, pamatā jābūt metodoloģijai, kā izmērīt cilvēkkapitālu. Pastāv vairākas komplicētākas pieejas un metodes, bet pamatā izmanto izmaksu pieeju, ienākumu pieeju un indikatoru pieeju. Izmaksu pieeja novērtē ieguldījumus cilvēkkapitālā, pamatojoties uz izdevumiem. Ienākumu pieeja novērtē ieguldījumus cilvēkkapitālā, paredzot to radīto paredzamo nākotnes ienākumu pieaugumu. Pētījumos, kuros izmantota indikatoru pieeja, ir izmantoti atsevišķi mērījumi, piemēram, vidējais mācību gadu skaits vai vairāku mērījumu indeksi. Nedaudz sīkāk par katru no tām un vēl divām metodēm, kuras arī tiek pielietotas:
-
Izmaksu pieeja. Džons V.Kendriks (John W.Kendrick, 1976) uzskatīja, ka investīcijas cilvēkkapitālā ir vienādas ar “audzināšanas” izmaksām (vidējās bērnu audzināšanas izmaksas līdz darbspējas vecumam – 14 gadiem) plus izmaksas, kas saistītas ar investīcijām izglītībā, veselībā un darba drošībā, mobilitātē.
-
Ienākumu pieeja. Deila V.Jorgensona un Barbaras M.Fraumeni (Dale W.Jorgensen, Barbara M.Fraumeni, 1989, 1992a, 1992b) pieeja, kura pētīja investīcijas izglītībā (pieeja balstījās uz Gerija Bekera (Gerry Becker) koncepciju par cilvēkkapitālu). Aptvertais laika periods – 1948 – 1986.gadi. D.V.Jorgensons un B.M.Fraumeni aprēķināja cilvēkkapitālu, balstoties uz sagaidāmajiem indivīdu ienākumiem nākotnē. Šādu metodoloģiju izmanto arī OECD, aprēķinot cilvēkkapitālu. Ienākumu pieeja nosaka, ka indivīda, vecumā x ar noteiktu izglītības līmeni, sagaidāmie ienākumi pēc y gadiem nākotnē būs vienādi ar pašreizējiem indivīdu ienākumiem ar tādu pašu izglītību un dzimumu, kuru vecums ir vienāds ar x+y.
-
Indikatoru pieeja. Kā piemērs minams Lisabonas Padomes cilvēkkapitāla indekss (2006). Cilvēkkapitāla indekss definē četrus kapitāla veidus un analizē, kā tas varētu veicināt Eiropas iedzīvotāju labklājību:
-
Cilvēkkapitāla ieguldījums, indikators apkopo un mēra visas ar izglītību un apmācību saistītās izmaksas konkrētajā valstī uz vienu nodarbināto, izdalot piecus izglītības veidus – mācības darba vietā, pieaugušo izglītība, augstākā izglītība, pamatizglītība un vidusskolas izglītība un vecāku izglītība.
-
Cilvēkkapitāla izlietojums, indikators atspoguļo, cik lielā mērā katras valsts cilvēkkapitāls tiek izmantots un tas attiecas uz visiem iedzīvotājiem.
-
Cilvēkkapitāla produktivitāte, indikators parāda cilvēkkapitāla produktivitāti – iekšzemes kopproduktu dalot ar nodarbināto cilvēkresursu skaitu valstī. Šis skaitlis atšķiras no tradicionālās produktivitātes ar to, ka ņem vērā to, cik labi izglītots ir darbaspēks.
-
Demogrāfijas tendences un nodarbinātība. Konkrētajā brīdī (2006) tika ņemti vērā ekonomiskās, demogrāfiskās un migrācijas tendences, lai prognozētu, cik cilvēku būs nodarbināti 2030. gadā katrā valstī.
Tātad katrai valstij ir noteikts rādītājs katrā no četriem cilvēkkapitāla veidiem, tālāk šie rādītāji tiek apkopoti, dodot katrai valstij konkrētu pakāpi, kā tā ierindojas starp Eiropas valstīm, vienlaicīgi norādot tās iespējas attīstīt un izvērst esošo cilvēkkapitālu.
-
Pasaules Bankas starpības metode (World bank, Where is the Wealth of Nations? Measuring Capital for the 21st Century, 2006). Pamatā metode izmanto regresijas modeli, lai noskaidrotu trīs koeficientus sekojošiem rādītājiem:
-
vidējais skolā pavadīto gadu skaits (S);
-
naudas pārskaitījumi no ārvalstīm, kurus pārskaita strādājošie radiniekiem no ārvalstīm (F);
-
institucionālā kvalitāte, kur detalizētāk ir izmantots viens no to raksturojošiem lielumiem – tiesiskums (L).
Tālāk izmanto Kobba-Duglasa funkciju, lai noteiktu nemateriālo starpību (starpība starp cilvēkkapitāla cenu un patieso vērtību).
R=ASαSFαFLαL.
Savukārt αi izskaidro R elastību attiecībā uz konkrēto rādītāju, piemēram, par cik αS ietekmēs procentuālo R pieaugumu, ja vidējais skolā pavadīto gadu skaits palielinās par 1%.
-
Mirelle Laroše un Marsels Merette (Mireille Laroche, Marcel Merette, 2000) pieeja, kura balstījās uz aprēķiniem par Kanādas cilvēkkapitālu no 1971. līdz 1996. gadam. Metodes pamatā tika izmantoti dati par izglītības līmeņiem un darba pieredzes gadu skaits, nevis vidējais skolā pavadītais gadu skaits, kā tas tiek izmantots Mincera metodes pamatā (Laroche, Mérrete, 2000).
Taču būtiski ir noteikt ne tikai investīciju cilvēkkapitālā pieaugumu laika perioda ietvaros, bet arī attiecībā pret IKP un fizisko kapitālu, jo cilvēkkapitāla attiecība pret IKP var pieaugt lēnāk nekā pats cilvēkkapitāls, kā tas piemēram, ir noticis vēl nesenā pagātnē Ķīnā.
Avoti:
-
Abraham, K. G., Mallat J., 2022. Measuring Human Capital. Journal of Economic Perspectives 36 (3): p.103–30
-
Elliott, R.F., 1999. Labor economics: a comparative text. McGraw-Hill Book Company: England, p.355, 312, 314
-
Laroche M., Mérette M. Measuring human capital in Canada. Department of Finance Canada. 2000 http://www.fin.gc.ca/wp/2000-05-eng.asp
-
Smith A. Wealth of Nations. 5th edition. London: Methuen & Co., Ltd. 1904, Book I, Chapter VIII, p.13 http://www.econlib.org/library/Smith/smWNCover.html
-
The World Bank. Where is the Wealth of Nations? Measuring Capital for the 21st Century. ISBN-10: 0-8213-6354-9 2006 p.87-99
Linda Romele
Eksperte izglītības un nodarbinātības jautājumos
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība